Atceries mani (16)3

-Es pati nezinu, ko es domāju, kā tu nesaproti?- es pacēlu balsi,- Es nezinu, kas es esmu, es nezinu, kas es biju, bet es zinu, ko vēlos turpmāk. Un Jūs mani neaizkavēsiet!

-Samanta,- mamma runāja mierīgāk,- Kurš var palīdzēt, ja ne tava ģimene?

-Nezinu, skaidrs? – es smagi nopūtos un palūkojos uz ziediem,- Bet kā jūs to varējāt..

-Samanta.. tas ir, Sema, meitiņ...-

-Nevajag,- es salti atteicu,- Ja tu vēlies, lai šeit palieku, tev ir, kas jāizdara.

-Kas tad?- mamma vaicāja, nenojaušot par to, ko biju ieplānojusi. Vēlreiz uzmetu skatienu ziediem un pievērsos mātei,- Sema?

-Nodedzini šos ziedus,- es atteicu un noslaucīju asaras, kas ritēja pāri vaigiem,- Nodedzini tos, un aizmirsti, ka tie šeit jebkad bijuši. Es negribu raudzīties uz šo.... piemiņu.

-Tev tie nepatīk?-

-Patīk, bet tie... tie man atgādina to, ka mana „ģimene” mani apglabāja.-

Mamma mirkli klusēja, cenšoties izlemt, kā rīkoties. Vai tiešām kaut kādas stulbas puķes ir svarīgākas par to, ko vēlas meita?- Labi,- viņa piekrita,- Labi. Jau rīt šo ziedu vairs nebūs. Vai tagad varam doties mājās?- mamma aplika rokas sev apkārt,- Ir ļoti auksti..

-Tu vari iet,- es nīgri teicu,- Es vēlos doties pastaigā. Vēlāk atgriezīšos.

-Samanta, ir auksts,-

-Man vajag izvēdināt galvu. Lūdzu!- es viņai teicu. Mamma pamāja ar galvu un no āķīša paņēma jaku, ko pasniedza man. Neko nejautājot, paņēmu to no viņas un apliku jaku ap pleciem.

-Nesaaukstējies.- mamma piekodināja un izgāja no mājiņas. Kad viņa bija prom, nolauzu vienu ziedu un, paņēmusi to līdzi, izgāju laukā, kur valdīja absolūts klusums un miers. No gaisa krita baltas sniegpārsliņas, kas griezās dejā. Skats bija elpu aizraujošs. Palūkojos apkārt un pamanīju tādu kā pakalnu no sniega kupenām. Devos tā virzienā un plūkāju ziedlapas, cenšoties izlemt, vai palikt šeit, vai nē. No vienas puses, es meklēju sevi, bet no otras puses, man taču bija ģimene, kas man spēja to pasniegt uz paplātes. Bet no citas puses, viņi varēja man viegli samelot. Stulbā dilemma. Ko man darīt? Kā rīkoties?

-Sniegs spīd balts uz kalna šonakt, ne pēdas nevar redzēt,- es dziedāju,- noslēgšanās karaļvalsts, un izskatās, ka esmu karaliene. Vējš kauc kā nemierīgā vētra manī. Nespēju to noturēt sevī, debesis zina, ka esmu centusies,- uzkāpu kalnā un paskatījos uz debesīm,- Nepielaid viņus sev klāt, neļauj viņiem redzēt, esi labā meitene, kurai tev vienmēr jābūt... laid vaļā, laid visu vaļā*...- viena no asarām iepilēja sniegā, atstājot tajā mazu iedobīti.

-Ko man darīt? Ko man darīt?- es raudot vaicāju, izpūšot baltus gaisa mutulīšus gaisā,-  Kā man rīkoties? Kam es varu ticēt?- sev jautāju, un, neliekoties ne zinis par aukstumu, apsēdos uz zemes un apliku rokas ap kājām,- Kā?- klusi, aizsmakušā balsī vaicāju un pieliku vaigu pie ceļiem.

Man bija ļoti auksti, bet iekšā iet negribējās. Biju gana pieaugusi, lai zinātu, ka nāve nav risinājums, tā tikai atvieglo problēmas vienam, bet uzkrauj tūkstošiem problēmu citiem, nāve ir egoistiska cilvēka galēja rīcība. Tomēr manī esošā spītība lika šai domai šķist vilinošai.

-Ne te un ne tagad,- es atkārtoju kādas sievietes vārdus, kura ubagoja pie Centrāltirgus. Viņa bija pārsalusi, un knapi turējās pie dzīvības. Viņa šos vārdus atkārtoja tik bieži, ka šķita, ka viņa ir jukusi.. tagad es viņu sapratu. Aizvēru acis un centos elpot mierīgi. Šķita, ka esmu te piecas minūtes, kad iemigu.

-Samanta, meitiņ,- dzirdēju mammas balsi, bet nespēju atvērt acis. Man bija pārāk silti, lai es būtu ārā. Jutu, ka kāds ir satvēris manu roku un to tur,- Viņa ir pārsalusi. Ļauj viņai pagulēt.

-Ilze, ja nebūtu manis, tu viņu vispār nebūtu atradusi,- Edgars teica un es neizpratnē sastingu. Ko viņš te darīja?- Sema, celies. Es zinu, ka tu mani dzirdi..

-Edgar, lūdzu, liec manai meitai mieru!-

-Nepieskaries man,- Edgars uzšņāca mammai,- Es neatiešu no viņas ne soli. Ja tuvosies, es par sevi neatbildu.

-Kā vēlies, es izsaukšu policiju,- mamma augstprātīgi sacīja un aiz sevis aizcirta durvis. Atvēru acis un paskatījos uz puisi, kurš manī vērās ar mīļumu acīs.

-Ko tu te dari?- es izmocīju, runājot klusā balsī.

-Es nespēju gaidīt tik ilgi.- viņš sacīja un noglāstīja man vaigu,- Es izšķīros no Agneses,- viņš atzinās.

___________________________________________________________________________________

*- Demi Lovato- Let it go tulkojums.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-17/691531