Atceries mani (13)9

Laukā kļuva auksti, bet man bija vienalga. Vienkārši sēdēju ārā, pazudusi savās domās un blenzu uz priekšu, cerībā, kaut varētu doties prom. Bet šīs bija manas mājas, tas, par ko es biju sapņojusi šo pusgadu, un nu tas bija man rokas stiepiena attālumā. Noslaucīju asaras un sajutu sev kaut ko pieglaužamies. Pacēlusi roku, pamanīju, ka tas bija haskiju šķirnes suns ar gandrīz elektriski zilām acīm. Suns uz mani skatījās ar saprotošu skatienu, tāpēc saņēmos pasmaidīt un paņēmu viņu sev klēpī. Dzīvnieks sāka laizīt man seju, izrādot prieku, un es pat nejutu dzīvnieka svaru. Apgāzos, uz pakāpieniem, nevaldāmi smejoties, un centos suni dabūt prom no sevis.  Piepeši man šķita, ka kaut kas nav kārtībā, jo aina manu acu priekšā izmainījās. Es rokās paņēmu mazu sunīti ar zilām acīm, un Edgara rokas bija man apkārt.

-Kā tu viņu sauksi?- viņš vaicāja, pielicis lūpas man pie auss. Mazais sunītis nožāvājās un iekārtojās ērtāk manā adītajā džemperī,- Sema?

-Es domāju viņu saukt par Bonapartu,- izlēmusi atteicu,- Bonaparts. Napoleons Bonaparts,- pati lepojos ar savu izdomājumu un pieliku degunu dzīvnieka purniņam,- Kā tev patīk?

-Man Bonaparts vairāk saistās ar alkoholu,- Edgars pasmējās,- Šķiet, ka man nemaz nav teikšanas. Mazais ir tevi izvēlējies,- puisis smaidot sacīja un pagrieza mani pret sevi,- Pagaidi, es jūs nofotografēšu,- puisis sacīja un no kabatas izņēma telefonu. Pieglaudu suni sev klāt un uzsmaidīju kameras objektīvam. Zibspuldzei nozibot, es atgriezos realitātē.

-Bonapart,- es sacīju, bužinādama suņa spalvu,- Bonaparts. Tevi sauc Bonaparts, vai ne, jaukumiņ?- smaidot vaicāju, un suns man par atbildi nolaizīja seju. Apgāzos vēlreiz un tieši tad, kāds iznāca uz lieveņa.

-Neesi pārsmējusies?- Nellija nīgri vaicāja, atspiedusies pret durvju ailu,- Un tas saucās, ka tu neko neatceries? Kranci kaut kā atceries. Aktrise no nodegušā teātra,- Nellija nosmīkņāja un, neļaujot man neko piebilst vai pateikt, aizcirta durvis aiz sevis. Izlikos, ka to nemanīju, atstāju somu uz trepītēm un, sāku skriet pa plašo laukumu Bonaparta pavadībā. No smiekliem nogāzos gar zemi un suns sekoja manam paraugam. Piecēlos kājās, notīrīju sniegu un, mazā bērna prieka pārņemta, skraidīju apkārt, bēgot no suņa, kurš uzskatīja to par spēli.

kad nedaudz saguru, ieliecos ceļos, lai atgūtu elpu un skatījos uz suni, kurš bija pārlaimīgs, un skraidīja apkārt, metot sniegu, pa gaisu un to ķerot.  Kad suns pieskrēja man klāt, sadzirdēju kāda cita smieklus. Edgars?

-Raugos, ka Bonis ir atguvis savu īsto saimnieci,- puisis smaidot teica, pienākot man blakus,- Manuprāt, tu esi vienīgais iemesls, kāpēc viņš te ir. tas suns tevi gaidīja.

-Kāpēc tu atbrauci?- smagi nopūtusies, vaicāju. Te nu bija, viss rotaļīgums kaķim zem astes.- Es negribu, lai Agnese mani vajā ar nazi pa naktīm tikai tāpēc, ka jums visu izjaucu. Apsveicu, neesat vienīgie.

-Sema, tu neko neesi izjaukusi,- Edgars teica,- Tu tieši esi visu atrisinājusi.

-Lūdzu, brauc prom,-

-Nekur es nebraukšu. Es gulēšu ar Bonapartu vienā būdā kaut vai, bet prom nebraukšu,- Edgars iespītējās.

-Manam sunim būs pretenzijas gulēt ar tevi,- es klusi teicu un pagriezos pret viņu,- Kas tev īsti nav saprotams? Agnese ir mana draudzene, viņa mani atrada. Novērtē to un nesāpini viņu, lūdzu. Brauc. Prom,- es centos padarīt balsi stingru, bet man kļuva auksti un es nespēju runāt tā, kā vēlētos.- Bonapart,- es uzsaucu, bet sunim bija interesantākas lietas, ko darīt. Edgars pagrieza mani pret sevi un noglāstīja man vaigu, liekot man sajusties dīvaini. Bet viņa acīs vīdēja siltums, kam es nespēju pretoties. Kā vispār acis var tik daudz izteikt?

-Tu tiešām gribi, lai es braucu prom?- viņš pārjautāja, novelkot jaku. Sapratu, ko viņš dara, un aizturēju viņa rokas.

-Ko tu dari, stulbeni?- es uzkliedzu,- Velc mugurā, tu saaukstēsies!

-Sema, atslābsti,- viņš norūca un aplika roku man ap pleciem,- Tagad es varu braukt mājās.

-Brauc vien pie Agneses,- es norūcu.

-Nē, es braukšu mājās,- viņš plati smaidot teica,- Bet es atgriezīšos pēc divām dienām. Un  savu solījumu es turēšu.- viņš vēlreiz mani nopētīja un tad pieliecās, lai samīļotu suni, kas pierikšoja pie viņa,- Sveiks, puika,- Edgars pieliecās un suns, atpazinis otru saimnieku, laimē pat iesmilkstējās.

-Ņem viņu līdzi,- es spontāni izdomāju. Edgara acis palūkojās uz mani ar neizpratni.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-14/691065