http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-8-dala/665390
Asiņainā roze 9. Daļa
Pamodos siltumā. Pacēlu galvu, un redzēju, ka visi logi kā vienmēr ir atrauti vaļā, bet šoreiz uz manis bija sasegtas vairākas segas. Piecēlos sēdus, un noņēmu no sevis segas. Es atrados uz dīvāna.... kurš droši vien ir apvemts! Pielecu kājās. Pašķiebusi galvu brīnījos – uz dīvāna ir uzklāts palags. Nopietni? Man mugurā bija tie paši svārciņi un Kristera džemperis. Pakustināju kāju pirkstgalus, jo nobijos, ka varbūt tie ir kļuvuši nejūtīgi... bet man par brīnumu es tos ļoti labi jutu, un man kājās bija CITAS ZEĶES!! Pašai nesaprotot kāpēc atkāpos soli atpakaļ, bet atsitos pret krēslu. Pagriezusies ieraudzīju Kristeru sēžam pie datora.
„Labrīt” nopūšoties noteicu. Viņš man uzmeta izbrīnītu skatienu, un tad tik atņēma sveicienu:
„Labrīt, labrīt! Neliecies zinis par meistariem mājās” viņš runāja tik vienaldzīgi, ka man sāka šķist, ka viņš nemaz nerunā ar mani
„Kādiem meistariem?” par spīti viņa vienaldzīgumam, es gan biju ieinteresēta.
„Nu guļamistabu un vannas istabu pašlaik remontē. Nesatraucies vakarā, jau varēsi atgriezties tajā istabā” aizgriezos un centos atrast savu somiņu.... es to atradu pie gultas.... kā vienmēr. Paņēmu somiņu, un apsēdos uz gultas. No somiņas izvilku maku, lai apskatītos cik daudz man vispār ir naudas
„Eu, kur vispār mēs atrodamies, un kur atrodas Starlicija?” nezin kāpēc šis jautājums man nebija ienācis prātā iepriekš...
„Desmit kilometrus no šejienes ir tā pilsēta” viņš sāka kļūt aizkaitināts. Nez kāpēc man šķiet, ka šim tipiņam nepatīk, ja ar viņu runā.... vēlreiz tas pats jautājums – kas viņš vispār ir? Vēlējos to pajautāt, bet tad man ienāca prātā kaut kas daudz nepieciešamāks:
„Vari lūdzu iedot zīmuli vai pildspalvu, un lapiņu?” viņš neizprotoši paskatījās uz manis, un tad piecēlās ar pirkstu norādīdams uz galda atvilktni:
„Nelien pie datora. Skaidrs?” dusmīgi aizejot viņš nomurmināja. Es tik pamāju ar galvu, un žigli piesēdos pie galda. Tā... atvilktnē atradās daži rakstāmpiederumi un blociņš. Paņēmu zīmuli un izrāvu vienu lapiņu no blociņa. Man ir jāsarēķina izdevumi. Tā ēdiens... apģērbs... nē, bez apģērba varu iztikt, tāpat nākošnedēļ nenotiek skola, jo sākās ziemassvētku brīvdienas. Man būs jādabū nauda par īri dzīvoklim vai motelim.... Saķēru galvu, un nopūtos. Man nav naudas pat, lai izbraukātu nedēļu uz Starliciju, uz darbu. Kur nu vēl ēdamajam, un vēl trakāk īrei? Kur, lai es dabūju tik daudz naudas? Paķēru telefonu, kurš bija piesprausts pie lādētāja, un uzzvanīju priekšniecei:
„Labdien priekšniec, vai netraucēju? Te Ksenija”
„Ā, dārgumiņ, stāsti nu, kas uz sirds, būs jau labi”
„Nē, nē, nē, uz sirds nav nekas tāds par ko Jums būtu jāuztraucas” centos izklausīties optimistiska
„Tiešām? Nu kas tad noticis?” fū, par laimi, viņa noticēja
„Es vēlējos palielināt savu maiņu. Es varu kaut vai katru dienu, dienā un vakarā”
„Ā, cik jauki, bet vai tad tu nevēlēsies izbaudīt Ziemassvētku laiku ar saviem mīļajiem? Protams, svētku dienās alga dubultojas, bet tik un tā, Ziemassvētki tas ir īpašs laiks” viņa bija ļoti norūpējusies, bet es toties staroju kā saulīte
„Tiešām, svētku dienās ir dubultīgi? Lūdzu, pieraksties mani uz cik vien daudz maiņām varat”
„Nu patiesību sakot daudzas meitenes nestrādās šajā laikā, un tu vari paņemt katru dienu, ja tev tas ir nepieciešams”
„Patiesi? Priekšniec, tu esi vislabākā! Paldies Jums”
„Labi Ksenij, tik nepārpūlies. Vari jau sākt no rītdienas. Atā, atnāca klients” viņa izklausījās nedaudz skumji, bet esmu droša, ka viņa vienkārši par daudz uztraucas par mani.
„M? Tu strādāsi arī Ziemassvētkos?” no aizmugures pielavījās Kristers, un es bailēs iespiedzos. Viņš pielika rādītāj pirkstu pie mutes. Nomierinājos, bet tomēr biju nikna uz viņu:
„Ko tu uzdrīksties? Baidīt mani un noklausīties manas sarunas!” dusmu pilna purpēju. Te pēkšņi iezvanījās telefons. Kristers paņēma telefonu, un es kļuvu vēl niknāka
„Mmm... mammīte zvana” viņš smaidot noteica, bet es rādīju ar rokām, lai beidz, kā nekā tā nav joka lieta, bet tas idiots neklausījās, un pacēla:
„Jā, hallo? Ā, te runā Ksenijas draugs. Ksenija pašlaik ir tualetē, es viņai nodošu ziņu. Jā? Aha, labi, mēs iebrauksim šodien savākt visas viņas mantas. Jā, viņai ir kur dzīvot. Labi, uzredzīti!” viņš nolika telefonu, bet es dusmās biju kļuvusi jau violeta
„Tu idiots tāds! Kauna nav? Tā bija mana mamma! Jau šodien savākšu savas mantas? Vai tu esi galīgi izkūkojis prātu? Man ir kur dzīvot? Vai tu joko? Okay, man pašlaik ir kur PALIKT! Bet, tiklīdz būs jaunais gads un es dabūšu algu, es lasīšos prom, skaidrs?”
„Nu pirmkārt ir tā, ja tu nesavāc šodien savas mantiņas viņas izsviež, un otrkārt, kurš teica, ka es tev ļaušu palikt šeit līdz jaunajam gadam?” viņš diezgan vienaldzīgi noteica, bet tas mani nedaudz šokēja. Patiesi, ko es biju iedomājusies? Es biju iedomājusies, ka varēšu palikt šeit cik vien ilgi gribēšu, bet viņam pat neprasīšu, un viņš tā visam baigi piekritīs. Naivi. Un pietam vēl, viņš man palīdz... vakardien gan jau tas bija tikai viņa pienākums mani atvest atpakaļ, jo ja viņš to nedarītu es gan jau balta gulētu kādā grāvī.
„M? Kaut kas ne tā?” viņš, ejot prom, uzmeta man skatu. Es biju noliekusi galvu un pār manu seju krita mati. Es.... es esmu tik stulba... kā vienmēr, ne?
„Piedod” nočukstēju tik klusu, ka šķiet pat vējš to nedzirdēja. Caur manām acīm vēlējās izspraukties kāda ūdens lāsīte, bet es cieši to turēju. Jutu, kā tieku, piespiesta cieši klāt. Paskatījos uz augšu, un Kristers, tālumā pa logu skatoties, cieši apskāva mani. Jā, šoreiz viņš to darīja arī tikai tāpēc, ka tas ir viņa kā puiša pienākums. Pastiepu rokas, lai atgrūstu viņu malā, viņam nav tas jādara, bet turpretī tiku piespiesta vēl ciešāk. Paskatījos uz augšu, un redzēju dzidri zaļās acis lūkojamies manī.
„Es tevi aizvedīšu” viņš noteica. Es pilnībā nesaprotu viņu. Kas viņš ir?
Ak mans dievs O-O es esmu ielikus garu daļu..... pusē negribējās apstāties, bet ko tur vai ne? Lai vai kā , ceru ka patīk, un gaidat nākamo daļu ;))
Patiesais iemesls gan ir, ka rītdien neielikšu daļu (ja kāds ir pamanījis es cenšos likt katru dienu jaunu daļu) tāpēc šodien sanāca garāka ;))
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-10-dala/665932
