http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-7-dala/665288#commentItem_6780058
Asiņainā roze 8. Daļa
Klaiņošana nekur nav novedusi. Mans telefons ir izlādējies. Cik ir pulkstenis? Nav pat ne mazākās nojausmas. Ārā ir piķa melna tumsa, un mēness kā mans nelaimīgais pavadonis spīd visā spožumā. Es neesmu redzējusi vairs nevienu māju. Kājas slīd pa grantēto ceļu kā zombijam. Es esmu nogurusi... pat ļoti, un vēders kauc kā nedēļu neēdis vilks. Lai gan tuvu jau ir – neesmu ēdusi divas dienas. Te nebrauc neviena mašīna, neviens autobuss... nekas. Kur es esmu? Nav ne jausmas. Derētu jau griezties atpakaļ, bet tad ir jautājums, ko es darīšu, ja neatceros nemaz, kur dzīvo Kristers? Un ko es darīšu pie Kristera? Atvainošos par to, ka aizbēgu no viņa mājām un lūgšu vai varu padzīvot pie viņa vēl? Es rīkojos kā bērns. Vairs neceru, ka atradīšu kaut kādu māju, bet atgriezties tomēr arī nav spēka. Savelku ciešāk rokas, lai būtu siltāk. Ko es domāju šitā darot? Ir decembra sākums, drīz būs Ziemassvētki. Par laimi, ārā nesnieg, jo tad man būtu vāks. Izpūšu elpu, un parādās balts mākonītis. Manas zeķes ir slapjas, un pirkstu gali ir nejūtīgi. No aizmugures uz ceļa parādās gaisma. Es pagriežos cerot, ka varēšu nostopēt. Bet man par brīnumu mašīna rāda pagriezienu, lai piestātu. Intuīcija saka, ka nu būs sūdi. Lai vai kā, es nebēgšu. Varbūt tā ir mana vienīgā iespēja tikt prom? Nekustīgi stāvu un skatos uz mašīnu. Tā ir porsche firmas mašīna. Logs atveras, un pa to izliecās Kristera galva:
„Tu gaidi kādu uzaicinājumu?” viņš vienaldzīgi nokliedzās. Nevar būt.... nopietni.... kas Kristers ir, kaut kāds bagāts citplanētietis? Nosprauslāju, un atbļāvu:
„Mamma mācīja svešās mašīnās nekāpt” pagriežos un eju prom. Mani tomēr vilina doma aiziet un iekāpt tajā mašīnā. Kā jau pati teicu – iespējams tā ir mana pēdējā iespēja tikt no šejienes prom, tomēr nē! Es nekāpšu tā idiota mašīnā, kurš brīdi, kad es aizgāju uzjautrinājās. Nošņācu un paātrināju gaitu. Pēkšņi manas kājas pacēlās no zemes. Kristers paņēma mani uz rokām un nesa uz mašīnu. Sāku spārdīties, un kliegt uz viņu:
„Tu, perversais idiot! Laid mani zemē!”
„Kur tu taisies iet? Tu zini, kur tas ceļš ved? No šejienes divdesmit kilometru rādiusā nav nevienas mājas, nekā,” viņš nedaudz vienaldzīgi noteica
„Iešu tad trīsdesmit kilometrus!” nepadevos, un centos tikt no viņa tvēriena vaļā, bet (es gan jau to biju gaidījusi) viņa tvēriens bija pārāk ciešs.
„Aha, it kā šitādu tevi kāds laidīs savā mājā!” viņš neticīgi zobojās
„Eu, nu tad arī tu nelaid mani savā mājā, un laid vaļā!” šņācu, bet viņš tikai uzmeta man smaidpilnu skatienu, un piespieda mani vēl ciešāk sev klāt. Nopūtos, un sapratu, ka nav nekādas jēgas pretoties. Viņš mani ielika savas mašīnas blakus sēdeklī, un aiztaisīja durvis, pats iekāpdams pie stūres.
„Zini, tu biji pārsteidzoši tālu aizgājusi! Veseli piecpadsmit kilometri, bet tagad guli” viņš runāja ļoti pavēloši.
„Un ko tu darītu, ja mani tomēr neatrastu?” neuzmetot skatienu uz viņa, iejautājos.
„Es teicu guli, vai tu labāk gribi, lai es tevi piespiežu gulēt?” viņš domīgi noteica. Atspiedu galvu pret loga stiklu, un lēnām iemigu. Ja godīgi, es priecājos, ka viss pavērsās šādi. Pasmaidīju un iemigu, bet brīdi pirms tam es sadzirdēju ļoti klusu atbildi:
„Es meklētu kamēr atrastu”
Nu viss tomēr pavērsās šādies.... gaidat nākamo daļu! :) Un paldies VISIEM lasītājiem, kas ir bijuši kopā ar mani līdz šim :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-9-dala/665498
