local-stats-pixel fb-conv-api

Asiņainā roze 10. daļa6

66 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-9-dala/665498

Asiņainā roze 10. Daļa

Kristers izdomāja, ka nāks man līdzi apskatīties, kā izskatās mana istaba, tāpēc nāca man līdzi. Tā nu mēs klusējot gājām pa izgreznoto akmens celiņu uz durvīm. Kad nonācām pie durvīm vienu brīdi sāku vēlēties doties atpakaļ, bet no otras puses.... Būtu diezgan interesanti palielīties, kur es pašlaik dzīvoju, un ja godīgi ieraugot Kristeru māsa paliks skaudīga, un tas noteikti būs jautri. Lai vai cik nepatīkami to ir atzīt, bet Kristers ir patiesi smukiņš. Tā mēs jau stāvam pie durvīm pāris sekundes. Lai vai cik ļoti es vēlos ieiet, es tikpat ļoti vēlos neieiet. Nevarēju saņemties piezvanīt pie zvaniņa. Kristers pastiepa roku un piezvanīja. Uzmetu viņam niknu skatienu, bet viņš tikai paraustīja plecus. Durvis atvēra māmiņa, satinusies savā halātā.

„Ā, sveika sirsniņ! Nāc iekšā, un ieaicini savu draugu” viņa tēloti laipni aicināja mūs iekšā.

„Es aiziešu salasīt savas mantas” noteicu un gāju uz savu istabu

„Es labprāt apskatītu tavu istabu, bieži jau negadās tāda iespēja” Kristers līksmi noteica, un es viņam uzmetu aizkaitinātu skatienu. Vēlējos iebilst, bet māmiņa iejaucās:

„Vai mīļais, nāc nu! Aiziesim visi” pē, kā tā vecā tarakāne spēja viņu nosaukt par mīļo. Vai viņai pašai tas neliekas jocīgi?

„Ā? Ksenija atnākusi pakaļ savām mantām? Labi, lai iet un paņem” no kaut kāda stūra kā spoks izlīda Čūsku māte. Viņa uzmeta man vienaldzīgu skatienu, un taisījās iet prom, bet tad viņa pamanīja Kristeru. Ak, ja kāds būtu redzējis viņas sejas izteiksmi! Viņa gluži, kā zemē iemīta, stāvēja ar vaļā atplestu muti.

„E-es tūlīt” viņa noteica un graciozi aizgāja uz savu istabu. Nosprauslājos un gāju tālāk uz savu istabu. Nekur jau tālu tā nebija, bet tik un tā pāris sekundes jāiet. Nonācām pie istabas bez durvīm (mamma bija kategoriski pret durvīm manā istabā!) iegājām šajā istabā un es nedaudz nokaunējos. Tā bija diezgan drūma un neviesmīlīga vieta. Šeit bija mazs lodziņš un istabiņa bija šaura. Piegāju pie skapja un sāku krāmēt ārā drēbes aizvešanai. Uzmetu skatu Kristeram, bet viņš vienaldzīgi stāvēja. Turpināju lasīt drēbēs.

„Kas ir viņš? Stenlijs?” Kristers iejautājās. Uzmetu pār plecu viņam skatienu. Viņš turēja rokās manu un tēta fotogrāfiju zoodārzā. Steigšus piesteidzos un izrāvu to no viņa rokām. Viņš kā vienmēr vienaldzīgi uzmeta man īsu skatienu.

„Ksenij! Kā tu tā atļaujies?” mamma iespiedzās „piedod par viņas uzvedību...”

„Kristers” viņš noteica un turpināja pētīt lietas uz naktsskapīša.

„Jā, Krister, piedod, Ksenija ir neaudzināta skuķe. Lai vai kā tas vīrietis bija mans vīrietis, un manu meitu tēvs. Viņu sauc Stenlijs. Viņš bija izgudrotājs. Bieži kaut kur aizbrauca un reti kad bija mājās. Bet tas labi, ka viņš reti šeit iegriezās, jo viņš bija riktīgākais idiots. Neko nebija izgudrojis, kā arī prata izaudzināt tikai tādu izlaistu meiteni. Dumjš paliek dumjš un neko darīt,” viņa ar tēlotu nožēlu stāstīja. Pārstāju lasīt drēbes un ar abām rokām ieķēros savā svārku malā. Iekodu lūpā un centos nomierināties. Galvā atbalsojās tie vārdi – dumjš... idiots....toties mammai nepietika, un viņa turpināja:

„Tādu otru tik stulbu cilvēku neatradīsi nekur! Pilnīgākais ķēms un apsmiekls. Ha, es jau viņu apprecēju tikai aiz žēluma, nekā vairāk. Kas gan cits tādu pretekli ņems? Pat blusa ir par viņu cienīgāka!” viss man pietiek! Strauji sagrābu mātes rīkli. Sāku skaļi bļaut:

„Tu izdzimtene! Kā tu runā par manu tēvu? Viņš tevi apprecēja, jo nelaimes pēc sanāca tā kā tu iznēsāji mani! Viņam tu biji pie vienas kājas, jo tu neesi nekas vairāk kā tikai govs! Kā tu uzdrīksties viņam kaut ko pārmest? Šī māja, viss, tas ir viņa, nevis tavs! Par viņa naudu tu sev lūpas un pupus uzpūt! Par viņa naudu! Es visus šos gadus pacietu tavu rīcību pret mani! Es pacietu to, ka tu man ne plika graša neiedevi. Es pacietu, ka staigāju ar rūcošu vēderu! Es pacietu to kā man bija jāberž tava un tās čūskas mugura! Es to pacietu! Es tev esmu kalpone, nevis meita! Bet lai vai ko tu neuzdrīksties runāt par tēvu tā! Ja tu vēlreiz kaut kā viņu aizskarsi, pietiek man dzirdēt, un tu būsi beigta uz ielas, skaidrs?” atlaidu viņu un devos tālāk kārtot mantas. Dzirdēju kā māte stomās. Es beidzot to biju izdarījusi – es pateicu visu ko domāju. Jutu kā pa manu galvu tiek dauzīts, es uzmetu skatienu ko tā māte atkal dara - viņa ar roku dauzīja man pa galvu un tad centās visu pavērst par joku:

„Dumja kas dumja!” viņa īsi iesmējās. Sagrābu viņas roku un uzlūkoju viņu. Viņa uzmeta man baiļu pilnu skatienu, un es atlaidu viņas roku. Viņa atkāpās. Tieši tajā mirklī istabā ieskrēja Čūsku māte īsā mini kleitā un tīkliņ zeķbiksēs. Viņa strauji pieskrēja pie Kristera un apķērās viņam ap kaklu:

„Sveiks, es esmu Keitija, bet tu vari mani vienkārši saukt par Ketu”. Kristers ar savu vienaldzīgo sejas izteiksmi stāvēja kā nekas nebūtu noticis. Es jau gribēju sākt uzjautrināties par šo, bet tad viņš ar kreisu roku apķēra viņas vidukli. Nikni nošņācu. Kristers uzmeta man izsmejošu skatienu. Labi, viss ir. Viss vajadzīgais atradās maisos.

„Nu, pa cik ta tevi var dabūt?” Kristers jautri jautāja Keitijai, viņa neizprotoši uzlūkoja viņu

„K-ko tu ar to domā?” viņa klusu nojautāja

„Nu kā, pavisam vienkāršs jautājums – cik? Vai arī ir jau pienākuši laiki, kad maukas par velti nāk?” viņš ar zobgalīgu skatienu uzlūkoja Keitiju

„Atšujies tu!” viņa iekliedzās un aizskrēja raudādama. Ja godīgi tas bija smieklīgi un man paspruka kāds smiekliņš. Devos uz izeju, bet māte nostājās ceļā

„Klausāties jūs, abi! Nekad vairs šeit nerādāties, un vācaties!” viņa uzbļāva. Paspēru vienu soli uz priekšu, un viņa izbīlī atkāpos. Iesmējos, un uzlūkoju Kristeru – kā vienmēr viņš vienaldzīgi gāja projām uz durvīm. Māte noskatījās katrā mūsu solī. Izejot pa durvīm dzirdēju kā viņa skaļā balsī lamājās.

„Krister, tu pazini manu tēvu?” es biju no tiesas ieinteresēta

„Iespējams” viņš domīgi noteica, un turpināja iet uz mašīnu. Gaidīju, kad viņš paskaidros vairāk, bet viņš nepaskaidroja, skaidrs, ja viņš vairāk neko nesaka, tad arī man jāklusē. Nerakstītais Kristera noteikums.

Kartupeļu talkā gāja super duperīgi! Kā arī es jau esmu izdomājusi vēl pāris nodaļas uz priekšu :)) Tad jau redzēs kā jums patiks turpmākie notikumi, gaidat nākamo :))

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-11-dala/666091

66 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

protams gaidamemotionātrāk nākamo:D

4 0 atbildēt
Kad nākamā daļa?
3 0 atbildēt

arī šī daļa super-duperīga! :D gaidu turpinājumu! ++

3 0 atbildēt

Ārprāts... . Es tikai šodien sāku šo stāstu lasīt... atdūros pie tā, ka nav vairs ko lasīt... un es biju šokā! Man uzmetās zosāda no tā, ka es reāli nevaru sagaidīt nākamo daļu. Esmu pieradusi lasīt grāmatas un ir baigi grūti sevi turēt grožos un nelasīt tālāk, jo reāli jau nav ko:D

3 0 atbildēt