http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-12-dala/666384
Asiņainā roze 13. Daļa
Atkal tas pats sapnis... tēvs tiek nogalināts. Nu labi, pašlaik nav īstais laiks par to domāt. Pirmdiena. Jādodas uz darbu. Miegaini atvēru acis. Miegainums ātri pazuda līdz es sev deguna galā pamanīju kreklu.... Kristera kreklu.(*lejā bilde*) Okay.... Samirkšķināju acis, lai pārbaudītu vai es vēl joprojām neesmu aizmigusi. Nekas nenotiek. Iekniebu sev vaigā. Sāpīgi, bet aina manā acu priekšā nemainās. Strauji pielecu sēdus. Tā... ko man tagad darīt? Izlikties, ka nekas nenotika? Es tā nevaru... ievilku dziļi plaušās elpu un sāku skaļi baurot:
„Tu idiots tāds! Ko tu šeit dari?” Kristers nedaudz sakustējās, bet tik un tā gulēja kā sists. Pieliecos pie viņa un iekniebu vaigā. Kristers ar vienu rokas kustību norāva mani lejā. Tas izskatījās tā kā viņš gaiņātu mušas prom. Tagad es atrados zem viņa rokas, un nespēju tikt projām. Pagriezu galvu uz sānu un ieskatījos pulkstenī: „8:48”
„Augšā! Es nokavēšu! Krister! Celies! Tu auna piere tāda!” bļaustījos un ar kulakiem dauzīju viņam sānā. Kristers noņēma roku un saberzēja savas acis. Viņš uzmeta man šķību skatienu un samiegojies iejautājās:
„Kāpēc tu esi manā gultā?” man mute atkrita vaļā. Viņš piecēlās sēdus un jautājoši skatījās uz mani.
„Kāpēc es? Kāpēc tu biji?” no dusmām violeta klaigāju. Viņš pakasīja galvu un tad garlaikoti noteica:
„Ak, pareizi. Vakar tu gulēji un es atnācu apskatīties vai neesi sev neko nodarījusi, nu es atnācu un tu sagrābi manu kreklu. Nevarēju dabūt tavu roku vaļā tāpēc apsēdos uz gultas. Šķiet aizmigu beigās. Kādu stundu tu ieķērusies manā kreklā kaut ko murmināji” man nav ko teikt. Nopietni. Nopūtos un lūdzoši uzlūkoju viņu:
„Krister, tu taču aizvedīsi mani uz darbu, vai ne?” viņš uzmeta man niknu skatienu, bet es uzsmaidīju ar savu žilbinošo smaidu:
„Paldies” samirkšķināju skropstiņas. Pielecu kājās un piegāju pie skapja. Izvilku kaut kādas džinsas un džemperi. Kristers izgāja no istabas. Viņam aizejot uzmetu aizkaitinātu skatienu.
„Krister lūdzu, lūdzu, lūdzu, man pēc desmit minūtēm sākas darbs” pārmetoši teicu
„Paklusē, tikpat labi, es varu tevi nevest” viņš atnāca, jau saģērbies. Uzvilku zābaciņus un īsu mētelīti. Devāmies lejā pa kāpņu telpu, neko nerunājot. Lejā iekāpām viņa mašīnā un braucām uz Starliciju. Vēlējos ieslēgt radio, bet tiklīdz pieliku pirkstu klāt, Krister sāka nosodoši uz mani skatīties. Atslīgu krēslā un skatījos vienveidīgajā ainavā caur logu – viens vienīgs mežs. Pulkstenis rādīja: „9:10”, kad piebraucām pie Maid latte.
„Ā, tu strādā Cosplay kafejnīcā” Kristers ieinteresēti noteica
„Jā... šodien ir kaķu diena. Labi, paldies, es nu iešu, nešaubos, ja tev ir citas darīšanas. Piedod, atā, man ir jāskrien!” steidzīgi skrienot nobļāvu un skrēju uz durvīm. Tās bija durvis, kuras veda uz darbinieku istabu un virtuvi. Mums ir ļoti stingri pateikts, ka nedrīkst iet pa galvenajām durvīm. Iegāju iekšā un te neviena nebija. Nopūtos. Ko gan citu es gaidīju? Kafejnīca taču ir jau vaļā. Aizgāju uz virtuvi. Tur stāvēja priekšniece.
„Lūdzu, piedodiet,” skumji noteicu
„Aj, Ksenij, nesatraucies! Viss labi, aizej uzvelc kaķa austiņas, tad žigli palīdzi Marijai” viņa mīļi uzsmaidīja, un es atsmaidīju pretī:
„Paldies, Jums, kāpēc strādā tikai Marija?” painteresējos
„Kā jau es teicu, daudz darbinieces nebūs šajā nedēļā, kā nekā Ziemassvētki, tāpēc jums, manām saulītēm, būs nedaudz jāpasvīst” viņa nopūtās, bet es iesmējos. Šeit ir tik patīkama atmosfēra. Aizgāju uz pārģērbšanās kabīnīti un pārvilku tērpu. Mēs parasti ģērbāmies kā istabenes, bet daudz glītāk. Lejasdaļa ir ļoti kupla, un mums matos ir tāds kā vainadziņš. Šodien ir kaķu diena, tāpēc uzliku kaķa austiņas un uzzīmēju ūsiņas pie deguna. Saliku drēbes savā skapītī. No mūsu istabas un vietas, kur apkalpojam šķir nelieli aizkariņi. Tas ir tā – lai mums vieglāk iziet cauri. Patiesību sakot, šīs kafejnīcas izkārtojums ir diezgan neredzēts. Izgāju caur aizkariņiem. Pie durvīm nozvanīja zvaniņš. Pa tām ienāca kāda mana vienaudze. Piegāju klāt viņai:
„Sveika saimniece, mjau, sekojiet, lūdzu, es jums ierādīšu galdiņu, mjau” tā kā mēs esam cosplaya kafejnīca mums, arī jātēlo tas kas mēs esam, tātad šodien – kaķis. Nu protams, mums nevajag rāpot pa zemi. Ierādīju meitenei galdiņu un iedevu ēdienkarti. Pie durvīm nozvanīja zvaniņš un es piegāju klāt. Pa tām ienāca...... Kristers. Mana mute šodien ne vien pirmo reizi atkrīt vaļā. Viņš apskatīja apkārtni un stāvēja. Es nedrīkstu sabojāt kafejnīcas reputāciju. Vienalga, kas ir klients, viņš ir jāapkalpo. Uzsmaidīju un jautri noteicu:
„Sveiks saimniek, mjau, mjau, lūdzu sekojiet man, es jums ierādīšu galdiņu” viņš paskatījās uz mani un nožāvājās. Manā pierē savilkās rievas. Ierādīju viņam vietu pie loga un iedevu ēdienkarti.
„Ksenij” kāds čukstēja
„Jā?” smaidīdama pagriezos. Neviens neskatījās uz mani, un neliekas, ka kāds būtu mani saucis. Iesmējos, laikam tikai izklausījās. Piegāju pie meitenes
„Saimniec, vai esat jau izvēlējusies ko vēlaties pasūtīt? Mjau” jautāju meitenei.
„Jā, lūdzu, man vienu rīsu omleti un melno tēju” viņa laipni uzsmaidīja.
„Labi, saimniec, mjau” uzsmaidīju. Patiesību sakot, es visu laiku šeit smaidu. Tāds ir mans darbs. Devos pateikt to virtuvē. Brīdi pirms izgāju caur aizkariņiem kāds atkal mani sauca:
„Ksenij!” šoreiz tas bija ļoti uzstājīgi. Pagriezos un ar acīm meklēju, kurš mani sauca. Uzlūkoju Kristeru un viņš izsmejoši uzlūkoja mani. Atkal kaut kāds viņa jociņš. Iegāju virtuvē, kur stāvēja pavārs
„Rīsu omleti un melno tēju” noteicu, un pavārs kā apstiprinādams pacēla roku. Viņš nebija diez ko runīgs. Devos atpakaļ. Piegāju pie Kristera un jautāju:
„Saimniek, mjau, vai esat izvēlējies?”
„Jā, man lūdzu siera zupu un kafiju” viņš miegaini noteica. Nu jā, nav brīnums, ka viņam vajag kafiju.
„Ksenij!” aiz manis kāds kliedza. Žigli atskatījos. Tas nevar būt, kāpēc visi izliekas, ka nedzird? Ja kāds jokotu, tad taču visi dzirdētu, un vismaz kāds būtu paskatījies uz to pusi.
„Ksenij! Ksenij! Ksenij!” no visām malām sāka atskanēt. Satraukti grozīju galvu. Pēkšņi es sajutu, ka viss nāk atpakaļ. Lai gan es neko nebiju ēdusi, viss nāca atpakaļ. Pieliku roku priekšā mutei un skrēju ko kājas nes uz tualeti. Jutu vēmekļus sev mutē. Šeit bija tikai viena tualete, un tā pašlaik bija aizņemta. Pieskrēju pie izlietnes un vēmu. Izbīlī skatījos uz saviem vēmekļiem – tie nebija dzelteni kā kuņģa sula, tie bija ar asinīm. Kristers strauji pieskrēja man klāt. Brīdī, kad viņš pamanīja vēmekļus, viņš šokā apstājās. Es pacēlu galvu un ielūkojos spogulī. Man pār lūpu bija pārtecējusi asins lāsīte.
„Krister? Kas notiek?” savārgusi jautāju. Spogulī redzēju viņa atspulgu. Viņš izskatījās vēl šokētāks un traumētāks nekā es. Viņš teica kaut kādus vārdus, bet neko nevarēja saprast. Kaut kāda murmināšana.
„Krister?” pagriezos un uztraukti skatījos viņā. Es nekad nebiju viņu, tādu redzējusi. Un tad atkal tas notika – viss nāca atpakaļ. Es esmu slimojusi ar vēdera vīrusu, kad visu laiku vēmu, bet tas nebija tik šausmīgi kā tagad. Tagad es vēmu asinis.
„Tā pat notika ar Šarloti” nemanīju kā viņš nokļuva aiz manis, bet tagad viņš tur stāvēja un blenza uz mani. Ar Šarloti. Man pār vaigu pārritēja asara.
Ieliku nedaudz garāku daļu, jo pusē nevēlējos pārraut. Njām.... tad jau redzēs kā jums patīk ;))
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-14-dala/667171
