http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-13-dala/666810
Asiņainā roze 14. Daļa
Ar roku noslaucīju asaru. Tad lūk kāda ir mana ķermeņa reakcija uz šo operāciju. Skatījos spogulī uz sevi. Redzēju spogulī kā Kristers paņem salveti un noslauka notecējušu asins lāsīti no mana mutes kaktiņa. Nopūtos.
„Labi, vienalga taču vai ne? Tātad ko tu vēlējies? Kafiju un siera zupu, vai ne? Vari iet atpakaļ” noteicu un iesmējos. Smaidot skatījos viņā. Darbs paliek darbs, man tas ir jāizdara, un tā pat šaubos, ka Kristers atpazīs šo neīsto smaidu. Kā arī par šo nedēļu būs dubultīgi, tas ir ļoti svarīgi. Ieskatījos spogulī, dēļ asaras bija izplūdušas labā sāna ūsiņas. Paņēmu aiz rokas Kristeru un vilku atpakaļ. Viņš nepretodamies gāja man līdzi. Apsēdināju viņu kā mazu bērnu pie galda. Aizgāju pie pavāra un pateicu pasūtījumu. Paņēmu zīmuli un pie spoguļa uzzīmēju labāk ūsiņas. Pavārs bija jau pagatavojis tās meitenes ēdienu. Paņēmu pasūtījumu uz paplātes un devos apkalpot. Aizgāju pie meitenes:
„Atvainojos par kavēšanos, saimniec, miau” vainīgi noteicu un uzsmaidīju.
„Nekas būs jau labi” meitene atteica un šķita, ka viņa neņem to ļaunā. Uzliku uz galda viņas rīsu omleti, paņēmu rokās melno tēju, bet tad atkal dzirdēju to:
„Ksenij!” bērna balstiņa jautri smējās. Skatījos apkārt, bet nekas mani nesauca. Kas notiek? Paskatījos uz Kristeru, bet viņš lasīja avīzi. Labi, vienalga. Liecos, lai noliktu tējas krūzi uz galda, bet pēkšņi man sāka reibt galva.
„Ksenij, paspēlējies ar mums” vairākas bērnu balstiņas atkārtoja. Kas notiek??!! „Ksenij, mēs esam aiz tevis!” balstiņas sauca. Paskatījos aiz sevis un tur stāvēja vairāki mazi bērni. Ak, Dievs! Man no rokas izkrita krūze un sašķīda pret grīdu. Bērniem karājās acis ārā no to dobumiem, viņu galvaskausi bija redzami un dažiem krita smadzenes ārā, locekļi norauti vai karājās tikai uz dažām cīpslām. Viņi visi smējās.
„Ksenij, mēs gribam spēlēties” bērni līksmi sauca. Pieliku plaukstu priekšā pie mutes.
„Es atvainojos, vai ar Jums viss kārtībā?” meitene no aizmugures jautāja. Es nevarēju sakarīgi atbildēt. Tie bērni – viņi ir pamatīgi sakropļoti.
„Nē, viņa ir slima” dzirdēju Kristera balsi. Viņš mani pacēla uz rokām un nesa.
„Ksenij, kāpēc jau tik ātri projām?” bērni sāka vaimanāt. Aizvēru acis un nevēlējos viņus redzēt. Jutu tikai kā šūpojos Kristera rokās. Jutu kā viņš apstājās. Es nevēlējos atvērt acis, ja nu es atkal viņus redzu?
„Ksenij, saulīt, kas noticis?” dzirdēju priekšnieces balsi.
„Viņai ir slikti, viņa Jums piezvanīs, kad paliks labāk” Kristers atsāka iet. Dzirdēju durvju čīkstēšanu un durvju roktura attaisīšanu.
„Nesatraucies Ksenij, mēs tepat vien būsim, vienmēr tev blakus” bērnu balstiņas kaut kur tuvumā runāja. Bailēs ar abām rokām ieķēros Kristera kreklā. Es nevēlos redzēt tos bērnus, es nevēlos redzēt Kristera uztraukto skatienu. Viņš gan jau mani atkal uztvers kā Šarloti. Šarloti? ŠARLOTI? Parezi! Kā man tas varēja neienākt prātā? Tētis teica: „Glabā Maliasa grāmatu”. Man jādabū tā grāmata! Ar aizvērtām acīm lūkojos uz augšu un drebelīgā balsī teicu:
„Krister, mums ātri jātiek uz manām mājām” Kristers neatbildēja. Tiku ielikta mašīnā. Man ir jātiek uz mājām. Strauji atvēru acis. Patiesību sakot, manas lielākās bailes bija atkal ieraudzīt tos bērnus, bet, par laimi, tie šeit nebija. Kristers iedarbināja mašīnu un sāka braukt.
„Lūdzu Krister” uzstājīgi noteicu. Viņš sāka lielā ātrumā braukt uz manu māju pusi. Pēc nepilnām divām minūtēm bijām jau klāt. Viņš vēl nebija noslāpējis mašīnu, kad izkāpu un sāku steidzīgi skriet. Iebrāzos pa durvīm, kuras vienmēr bija vaļā un skrēju uz savu istabu.
„Kas tur?” no dzīvojamās istabas atskanēja
„Kur ir Maliasa grāmata?” nikni saucu
„Ksenij? Kam tev tā?” māte sauca. Ieskrēju istabā un tur bija vairāki melni maisi. Ar nagiem plēsu tos vaļā. Viņi nepadevās, bet es vēl spēcīgāk tos rāvu vaļā.
„Ksenij, kas noticis? Kad tu nāksi spēlēties?” bērni aiz manis sauca. Paskatījos aiz muguras un tur tie stāvēja. Panikā sāku ar zobiem plēst vaļā maisus. Paskatījos aiz manis un viņi man lēnītēm nāca klāt. Beidzot izdevās vienu maisu atraut vaļā. Ar rokām paplašināju caurumu un visas mantas no tā izbira. Šajā bija kaut kādas drēbes, šķēres, līme, vairāki papīri un dažas grāmatas. Ņēmu tās grāmatas, bet neviena nebija par Maliasu.
„Ksenij? Vai tu kaut ko meklē?” bērni reizē sauca. Tie nu jau bija kādu divu metru attālumā. Plēsu nākamo maisu, pavisam to šeit bija kādi pieci. Šis ātri saplīsa, bet viņā bija tikai mantas. Ķēros pie nākamā. Pēc formas šeit vajadzēja būt grāmatām. Plēsu to vaļā, bet šis tāpat kā pirmais nenāca vaļā.
„Ksenij, mēs tev varam palīdzēt” bērni metra attālumā sauca. Visi reizē iesmējās, bet es plēsu vaļā maisu. Tas padevās vēl sliktāk nekā pirmais! Ja man būtu nazis vai šķēres! Šķēres, pareizi! Paņēmu no pirmā maisa šķēres un atgriezu vaļā maisu. Izbira vairākas grāmatas. Bērni nu bija jau kādu trīs soļu attālumā. Neviena nebija īstā grāmata. Panikā nu vairs nevis liku malā grāmatas, bet metu tās uz bērniem. Te nav Maliasa grāmatas! Bērni nu bija soļa attālumā. Šajā maisā nav Maliasa grāmatas! Pārbijusies līdz nāvei skatījos uz bērniem.
„Paspēlējies ar mums” viņi visi sauca, bet es piespiedos pie maisiem. Viņi visi kā viens stiepa savas kroplīgās rokas pretī man. Nu jau tās bija kāda centimetra attālumā. Vai jūs patiešām domājat, ka šausmenes nenotiek dzīvē?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-15-dala/667556
Nu ko, gaidat nākamo daļu :) Šoreiz gan norāvu pusē, jo nepietika laika rakstīt tālāk :D
