http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-11-dala/666091
Asiņainā roze 12. Daļa
Nerunājot izgājām no dzīvokļa. Mēs devāmies pa trepēm augšā. Šajā situācijā nemaz nešķita vajadzīgi vārdi. Nē, tas nav kā parasti – nerunājām, jo bija tik romantiska atmosfēra, ka nevēlējāmies to traucēt. Nē, nebūt ne, mēs nerunājām, jo bija bail no vārdiem. Katrs pašlaik izteiktais vārds mūs ietekmēs līdz nepazīšanai. Mēs kāpām pa trepēm un no visām pusēm uzglūnēja baiļu briesmonīši. Kristers atvēra metāla durvis, un mēs izgājām uz jumta. Te bija skaisti – viss ar puķēm, zāle, soliņš, šūpoles, bet nezin kāpēc mani skaistums pašlaik neuzrunāja. Kristers piegāja pie soliņa un apsēdās. Es stāvēju nostāk.
„Tev ir bail no manis, vai ne?” Kristers vienaldzīgi noteica. Mani tā tracina viņa tonis. Kā viņš var būt tik vienaldzīgs? Dusmu pilna un vaigus sapūtusi apsēdos uz soliņa, bet ne tā tuvu, pēc iespējas tālāk. Šķiet, dusmas nav spēcīgākas par bailēm.
„Stāsti!” dusmīgi nomurmināju. Kristers skatoties pilnmēnesī nopūtās.
„Es nezinu kā, lai iesāk” viņš noteica, un tas mani nedaudz izbrīnīja. No vienas puses es biju atvieglota – Kristers taisās man pastāstīt un ir domājis kā, lai to izdara, bet no otras puses mani pārņem paniskas bailes – ja viņš nezin kā, lai iesāk, tas nozīmē, ka ir tik šausmīgi? Man ir bail kaut ko dzirdēt, bet man tas ir jāzina! Tas ir saistīts ar manu tēvu!
„Vienkārši stāsti, es vairs nevaru izturēt” mierīgi un klusu noteicu. Viņš uzmeta man nedaudz uztrauktu skatu un nopūtās:
„Šķiet, man nemaz nav citas izvēles, ja jau tu esi izlēmusi” man ir bail viņam uzmest skatienu, jo es nezinu, kāda būs viņa sejas izteiksme. Pēc balss droši varu pateikt, ka tā nebūs uzmundrinoša smaidīšana.
„Sāc” nedaudz paaugstināju savu balss toni. Es esmu nepacietīga, ko tur, lai dara? Dzirdēju Kristera vienmērīgo elpu, tad garāku ieelpu, un nu beidzot viņš iesāka:
„Man ir nedaudz neērti no stāstīt. Nē, tur nav nekas tāds neķītrs vai kaut kas tāds, bet tas ir nedaudz apkaunojoši. Lai gan, ko tur, lai dara, ne? Mans tēvs bija izgudrotājs. Viņš bija labs draugs ar Stenliju – tavu tēvu. Viņi strādāja pie kāda projekta, ar kuru varētu nopelnīt miljardus. Viņi vēlējās izgudrot tādu kā telepātiju. Lai vai kur tu esi, ja vien vēlies tu spēj caur domām sazināties ar citu cilvēku. Viņi mēģināja daudz ko. Protams, bija vajadzīgi daži cilvēki, kuri būs izmēģinājuma trusīši, un, par nelaimi, tas biju es un tava vecākā māsa,” viņš stāstīja, bet stāstā kaut kas nav loģiski – man nav vecākās māsas
„Eu, eu, eu, man nav vecākās māsas, un vispār tev ir laba fantāzija!” aizkaitināti noteicu
„Klusē, ja? Pastāstīšu, tad jautājumi, ja nē vari necerēt uz nekādu tava prāta apgaismošanu!” viņš nedaudz nikni noteica. Sapratu – jāklusē.
„Šķiet, man jāpastāsta arī par tavu vecāko māsu, jo esi tik nezinoša! Viņu sauca Šarlote. Es īsti nezinu, kas ir viņas māte, bet lai vai kā, viņas māte atteicās no viņas un atdeva savam tēvam – Stenlijam. Stenlijam toties tā meita arī nebija vajadzīga, bet mans tēvs atrada viņai pielietojumu. Uz viņas izmēģināja visu – šļirces, tabletes, operācijas. Es redzēju visu –kā viņa vemj, kā viņai ir slikti un tā tālāk. Ar laiku mūsu tēvi saprata, ka viņa vairs nav uzdevuma augstumos tāpēc izdomāja, ka nākamais izmēģinājuma trusītis būšu es. Nu un, par laimi, man nebija jāizcieš tik daudz kā viņai, jo viņi kaut ko jēdzīgu izgudroja. Bija daudz blakusefektu, bet tie parādījās tikai ar laiku, tāpēc viņi izdomāja, ka slēps blakusefektus. Viņi sāka nelegāli pārdot, un ieguva patiešām – miljardus. Mans tēvs būdams mantkārīgs izdomāja, ka lai iegūtu lielāku peļņu vajag atbrīvoties no tā ar ko viņš to dala – tātad tava tēva. Toties, tavs tēvs to saprata, tāpēc uztaisīja tev operācijas. Viņš tevi no visas sirds mīlēja, un nevēlējās tevi pakļaut tam, bet tas bija vienīgais veids kā ar tevi sazināties. Tā viņš sāka bēguļot, līdz apmetās alā. Mans tēvs viņu atrada un lika novākt no ceļa. Mani ņēma līdz, lai es spētu pierādīt, ka esmu tēva cienīgs. Nu un es to izdarīju, lai gan tas bija ļoti grūti. Pēc vairākiem mēnešiem valdība atklāja mana tēva biznesu, un piesprieda viņu savākt, bet tēvs uztaisīja pašnāvību, nu nezinu kāpēc un mani tas neinteresē, kas viņam prātiņā ienāca. Valdība lika nogalināt visus, kuri ir bijuši pakļauti šai domu terapijai. Tās dēļ cilvēki kļuva par zvēriem, nevis cilvēkiem. Nu vispār katram bija savādāka reakcija, bet visi kļuva kaut kādi dīvaini. Viņi zināja, kuriem ir tas veikts, jo tēvs visu pierakstīja. Paliku tikai es un tu, jo tēvam bija kauns pierakstīt, ka viņš veica eksperimentus ar savu dēlu, bet par tevi viņš vienkārši nezināja. Nu jā, valdība teica, ka visi nogalinātie vienkārši ir pazuduši mistiskos apstākļos. To džemperi toreiz uzadīja Šarlote. Lai gan mēs bijām jauni, mēs zinājām ko jūtam” Kristers nobeidza savu garo stāstījumu, bet es nezinu, es kaut kā tam neticēju.
„Kāpēc tu tajā naktī biji salietojies?” stulbs jautājums, bet nu mani tas interesēja. Kristers nosprauslājās un paskaidroja:
„Mēs pilnmēness naktīs redzam kaut kādas pagātnes ainas. Tu redzēji kā tavs tēvs tiek noslepkavots. Nu un es redzu citu, tev nav jāzina ko. Tajā reizē, kad tu parādījies šeit, tajā naktī manī kaut kas uzausa. Es redzēju Šarloti. Visu laiku viena un tā pati aina – kā viņai taisa operāciju un viņas drausmīgā reakcija. Tas no tiesas ir ļoti traumatiski, tāpēc es vienkārši vēlējos tikt no tā visa prom.”
Jā, ja viņa stāsts ir patiess, tad tas ir diezgan loģiski, bet man vēl joprojām tas šķiet savādi. Te pēkšņi manī uzausa vēl viens svarīgs jautājums:
„Kā tu zināji, ka es nosapņoju tēva nāvi?” iejautājos, un Kristers uzmeta man izbrīnītu skatienu.
„Es nezinu, es vienkārši sapņoju, ka es esmu tas puika, un es redzēju visu ko tu dari. Es nezinu kāpēc. Tā nekad nav bijis,”
„Un kāpēc pēkšņi man rādījās tāds sapnis? Kāpēc agrāk ne?” sāku histēriski bļaut. Tas bija par daudz. Es nesaprotu, kāpēc, bet es vienkārši kļuvu nikna un nobijusies reizē.
„Es nezinu! Skaidrs, ja? Nomierinies!” Kristers pacēla balsi, un es sapratu, ka esmu izdarījusi pilnīgi aplami. Kristers tik daudz zināja. Un tad sanāk, man ir vecāka māsa, kurā Kristers ir iemīlējies. Paskatījos zvaigznēs un sāku meklēt greizos ratus.
„Vēl kaut kas?” Kristers nu jau mierīgi jautāja. Meklēju greizos ratus, un neklausījos viņā. Šarlote... Šarlote... dzirdēts vārds. Tētis stāstīja par kaut kādu Šarloti, bet es šaubos vai tā bija mana māsa. Uzlūkoju Kristeru ar skumju skatienu, un ievaicājos:
„Šarlote... pašlaik tu centies viņu aizstāt ar mani? Lai sadziedētu sirds rētas?” Kristers skumji lūkojās manās acīs. Atbilde bija skaidra jau no viņa skatiena. Laikam būtu ļoti grūti pateikt „jā”, jo kā nekā tas ir ne tikai sāpīgi viņam, bet arī man. Piecēlos un devos projām. Šeit bija skaisti nudien. Atvēru durvis, un devos lejā. Tā kā Kristers nebija aizslēdzis dzīvokli, es iegāju tajā. Ak, tad lūk kas slēpjas aiz šī vienaldzīgā cilvēka. Iesmējos un ierāpos gultā. Nē, man nenāca miegs, es tikai vēl reizi vēlējos ielūkoties tajā murgu pasaulē, kur tiek noslepkavots mans tēvs.
Domāju, ka daudz maz nu jau jākļūst skaidram :))
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Asinaina-roze-13-dala/666810
