http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-77/698748
Rīts bija tikpat burvīgs, cik iepriekšējā nakts. Man nebija ne jausmas cikos aizgājuši gulēt visi pārējie, bet es pamodos tieši tā pat kā devos gulēt. Baidoties, ka esmu nogulējusi Eduarda roku, nedaudz sakustējos, uz ko viņš atbildēja ar vēl ciešāku tvērienu.
- Tu taču necenties no manis aizbēgt? - Eduards ar smaidu uz lūpām jautāja.
- Tu esi jau nomodā? - man tiešām likās, ka viņš vēl guļ.
- Jau kādu laiciņu vēroju savu meiteni, - Eduards atzinās.
- Kur viņa ir? - jokojot jautāju.
- Tu speciāli mani kaitini? - Eduards sāka mani kutināt.
- Man nekut, - mierīgi atteicu.
- Visiem cilvēkiem kut, - puisis pārliecināts teica, cenšoties atrast man to vietu, kas kutēs.
- Man tiešām nekut, - centos pārliecināt viņu.
- Visiem kut, - Eduards noteica, maigi nobraucot ar pirkstu galiem man pie kakla, auss tuvumā, liekot man sarauties, - Es taču teicu, ka visiem kut, - viņš izskatījās patiesi gandarīts, ka atradis manu vājo vietu.
- Tu esi man palīdzējis atklāt ko jaunu pašai par sevi, - paslavēju viņu, - Bet apsoli, ka neizmantosi to savtīgos nolūkos, - lūdzoši uzlūkoju viņu.
- Es nespēju tev kaut ko tādu apsolīt, - Eduards atteica, jau atkal cenšoties pieskarties manam kaklam. Cīņas rezultātā tika norauta sega, un mēs palikām pilnīgi kaili, - Tā man patīk daudz labāk, - puisis novērtēja acīmredzamo.
- Tagad ir vēl aukstāks kā vakar, - pēkšņi aptvēru un sāku drebināties.
- Tas ir mīnuss šādām mājām, - Eduards atzina, - Parasti vectēvs pirmais ceļas un iekurina visas krāsnis, bet šoreiz tas būs jādara man.
- Es tev palīdzēšu, - ierosināju, - Kad pārējie celsies, viņiem vismaz būs silti, - piebildu.
- Tu vienmēr rūpējies par citiem? - Eduards painteresējās.
- Es rūpējos arī par mums, - smaidot atgādināju.
- Labi, ejam lejā, - Eduards man piekāpās, - Bet sākumā mums derētu saģērbties, - viņš ierosināja.
- Es nedrīkstu doties šādā izskatā? - nevainīgi jautāju, pieceļoties gultā kājās. Es biju pilnīgi kaila un Eduardu šis skats neatstāja vienaldzīgu.
- Tad, kad dzīvosim divatā, tad tu mājās staigāsi tikai šādā izskatā, - Eduards atteica, - Bet es nevēlos, lai vēl kāds bez manis redz tavu augumu pilnīgi atkailinātu, - viņš godīgi atzina, - Tu esi mana, un es nevēlos tevi dalīt ar citiem, - viņa privātīpašnieciskums mani valdzināja.
- Mēs dzīvosim divatā? - pārjautāju tikko dzirdēto.
- Mēs taču vienmēr nedzīvosim pie maniem vecākiem, - Eduards laikam bija aizdomājies daudz tālāk nekā es. Viņš jau bija domājis par to, ka dzīvosim atsevišķi.
- Bet kamēr tu pabeigsi savas studijas, - atgādināju viņam.
- No janvāra man sāksies prakse, tāpēc mēs varēsim būt kopā daudz vairāk, - puisis atteica, - Man jāmācās vairs tikai pāris nedēļas, - viņu pašu iepriecināja šis fakts.
- Un rīt tu jau atkal dosies uz universitāti, - bēdīgi piebildu.
- Būšu prom tikai četras nepilnas dienas, - Eduards saskatīja tikai pozitīvo, - Tās palidos tikpat ātri kā šajā nedēļā.
- Tev taisnība, - aizgaiņāju domas par gaidāmo šķiršanos, jo mēs bijām ieradušies šeit, lai izbaudītu viens otra sabiedrību, nevis domātu par kaut ko citu.
Nonākot lejā mani pārsteidza apkārt valdošā kārtība. Meitenes pirms gulēt iešanas bija visu nokopušas, atstājot telpas gandrīz tikpat ideālā kārtībā, kādas tās bija kad atbraucām.
Eduards palūdza man iekurināt plīti, bet pats devās uz istabām, lai iekurinātu visas, tur esošās, krāsnis.
Šoreiz man izdevās iekurināt vēl labāk kā vakar, tāpēc uzreiz, kad tas tika izdarīts uzliku vārīties ūdeni, lai pagatavotu mums kafiju. Eduards noteikti vēlēsies iedzert karstu dzērienu, lai ātrāk sasildītos.
Interesanti, kurā brīdī Eduards paspēja parādīt puišiem viņu istabas. Viņi arī gulēja kaut kur augšstāvā, vai arī kādā no lejas stāva istabām? Viesistabā nevienu neredzēju, tātad visi bija izklīduši kaut kur pa māju. Gustavam tiešām piederēja liela māja, un šeit varēja izguldīt daudz cilvēkus.
- Aplejot kafiju, apsēdos pie loga un vēroju apkārtni. Lauki bija apsniguši un viss izskatījās kā pasakā. Kādus piecsimt metrus no mājas atradās mežs, bet līdz tam šķiet bija aramzeme, kur pavasarī tiek sēta labība.
Gribēju iziet apskatīt arī skatu, kas paveras uz otru pusi, tomēr nolēmu sagaidīt Eduardu un ļaut viņam pašam man izrādīt visu, kas šeit bija.
- Kafija, - Eduards labpatikā nopūtās, pievienojoties man virtuvē.
- Tev ar pienu vai melnu? - pienu nebiju ielikusi atpakaļ ledusskapī, jo nezināju kādu kafiju šorīt vēlēsies dzert mans puisis.
- Baltu, - Eduards atteica.
- Tā jau man likās, - ielejot pienu, piecēlos no savas vietas, lai dotos nolikt to savā vietā.
- Apbrīnoji skatu? - Eduards apvaicājās.
- Izskatās, ka te ir ļoti skaisti, - piekrītoši pamāju.
- Tev vēl jāredz mājas priekšpuse, - puisis ieteicās.
- Es jau cerēju, ka tu man to parādīsi, - atzinos.
- Tad ejam, - viņš bija paņēmis pat jakas no augšstāva. Arī viņš saprata, ka es vēlēšos apskatīt apkārtni.
- Man sākt likties, ka tu lasi manas domas, - ļaujot, ka Eduards uzvelk man jaku, ieteicos.
- Man prieks, ka reizēm spēju nolasīt tavas domas, - viņš atzinās.
Skats uz pagalma pusi tiešām bija vēl labāks. Eduards man parādīja vietu, kur atrodas dīķis. Šobrīd to nevarēja redzēt, jo sniega kārta bija pārāk liela. Dīķa atrašanās vietu varēja noteikt nekļūdīgi, jo tā krastā atradās pirtiņa, kuru mēs noteikti izmantosim nākamajā reizē, kad te viesosimies. Tieši Gustavs mākot vislabāk iekurināt pirtiņu, jo viņam esot jau savi rituāli, ko viņš vienmēr izpildot. Tur nederot tikai iekurināšana, jo smaržai vajagot speciālas zālīšu un malkas kombinācijas.
Kā jau katrā lauku sētā, arī šeit bija atvēlēta vieta gan malkas šķūnim, gan siena šķūnim. Te bija arī kūts, kurā tagad vairs netika turēti dzīvnieki. Gustavam bija grūti tos apkopt vienam un kaimiņi jau katru dienu nevar nākt palīdzēt. Arī Rūta nespētu izbraukāt uz šejieni tik bieži, tāpēc tika nolemts, ka viņš uz pavasari var paņemt kādu ruksi, ko rudenī nokaut. Pagaidām Gustavs cenšoties iestāstīt meitai, ka viņam nebūtu grūti parūpēties arī par vistām. Ja turpināšoties šāda tirgošanās, tad pēc gadiem vectēvs atgūšot savu saimniecību, un tā būtu vēl lielāka kā bija.
- Tavs vectēvs vienmēr panāk to ko vēlas? - painteresējos.
- Viņš ir spītīgs un māk runāt, - Eduards atteica, - Tāpēc laikam jāsaka, ka viņam vienmēr izdodas panākt vēlamo.
- Bet Rūta liekas tāda pati, - piebildu.
- Tāpēc jau vajadzēs pāris gadus, - Eduards smejoties atteica, - Ja mamma nebūtu tāda kā vectēvs, tad saimniecība nemaz netiktu likvidēta, - viņš smaidot paskaidroja.
- Šķiet kaimiņi brauc pārbaudīt, kas šeit notiek, - norādot uz tuvojošos mašīnu, pārtraucu mūsu sarunu.
- Tā ir tēta mašīna, - Eduards nopūšoties atteica, - Man jau likās, ka viņi neizturēs un ieradīsies, - viņš bija vīlies, jo domāja, ka vecāki viņam neuzticas un tāpēc paši ierodas, lai pārliecinātos, ka viss tiešām ir labi.
- Gustavs noteikti uzstāja, ka vēlas pats visu apskatīt, - pārliecināta teicu.
- Var jau būt, - Eduards joprojām izklausījās nedaudz skumīgs.
Mēs palikām stāvēt ārā, kamēr mašīna iebrauca pagalmā. Kad no mašīnas izkāpa četri cilvēki, nedaudz apjuku, jo gaidīju tikai trīs. Uzreiz atpazinu Rūtu, Alenu un Gustavu, bet ieraugot ceturto personu mana sirds uz mirkli apstājās. Saspiežot cieši Eduarda roku, sastingusi vēroju kā visi mums tuvojas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-79/699135
