http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-78/698944
- Labrīt, bērni, - Rūta sākumā mani mīļi apskāva, bet tad vainīgi uzlūkoja savu dēlu, - Es tev iekšā visu paskaidrošu, - viņa klusi nočukstēja.
- Vai mana māja vēl stāv uz pamatiem? - Gustavs izteica nejauku piezīmi, - Es sākumā apiešu mazu līkumiņu, - vecais vīrs nebija gatavs uzreiz doties istabā, jo vēlējās pats pārliecināties, ka viss ir kārtībā, jo viņam taču vēl vesela nedēļa jāpavada būs prom no mājas, kamēr beigsies ārstēšana.
- Tu ļoti labi redzi, ka viss ir kārtībā, - Alens aizstāvēja dēlu, - Viņi taču ir saprātīgi jaunieši, - policists piebilda.
- Un tomēr jaunieši, - Gustavs palika pie sava. Paejot mums garām viņš devās pa, tikai viņam zināmu, taciņu, jo tagad pagalmu klāja sniegs un nezinātājs nevarētu tik veikli šeit pārvietoties kā to darīja Rūtas tēvs.
- Mēs gan dosimies iedzert tēju, - Rūta bija pieradusi pie sava tēva, tāpēc atstāja viņu ārā, pati dodoties siltumā.
- Es uzvārīšu ūdeni, - ierosināju.
- Labāk paliec vēl mirkli šeit, - Alens mani apstādināja, - Tu taču saproti, ka viņš ir ieradies tevis dēļ, - vīrietis uzmanīgi piebilda.
- Jūs visi iesiet iekšā? - lūdzoši uzlūkoju savu puisi.
- Izrunājies kārtīgi, - Eduards man novēlēja, noskūpstot mani uz vaiga.
- Sveika, Anastasija, - beidzot arī Ēriks bija atnācis līdz mums. Jutu, ka viņš vilcinās un ir tikpat nedrošs cik es.
- Sveiks, Ērik, - pieklājīgi uzsmaidīju viņam.
- Nevēlies mazliet pastaigāties? - norādot uz pirts pusi, mans tēvs ierosināja.
- Laikam jau mums vajadzētu pastaigāties, - piekrītoši pamāju.
- Būtu es jaunāks, varbūt ātrāk aptvertu to visu, ko man pateici, - Ēriks centās pajokot, - Naktī vienkārši piecēlos gultā sēdus, kad sapratu, ka esi ne tikai Marijas, bet arī mana meita, - katrs vārds pār viņa lūpām nenāca viegli. Viņš tos kārtīgi apdomāja pirms pateica skaļi.
- Es pati to vēl neesmu aptvērusi, - godīgi atzinu, - Pārāk īss laiks pagājis kopš sapratu, ka tu esi vīrietis, ko tik ļoti mīlēja mana mamma, - nedroši uzlūkoju viņu, - Es pat neesmu vēl izlasījusi visas vēstules, ko viņa rakstīja Rūtai.
- Vai tajās viņa stāstīja par mani? - viņš ne mirkli nebija pārstājis domāt par manu mammu, lai gan bija precējies ar citu.
- Viņa Rūtai stāstīja visu, - piekrītoši pamāju, - Arī to, ka aizbēga, lai neizpostītu tavu ģimeni, - piebildu.
- Es pat nespēju iedomāties, cik nikna esi, zinot, ka tavs tēvs, - pēdējais vārds izskanēja tikai pēc nelielas pauzes, viņš to visu tiešām nespēja aptvert, - Ka tavs tēvs iemīlējās tavā mammā, lai gan bija precēts vīrietis.
- Es nedusmojos, - uzreiz atteicu, noraidoši purinot galvu, - Mammas izvēle man liek viņu vēl vairāk apbrīnot. Nav viegli aiziet no cilvēka, kuru mīli, - izteicu savu viedokli, - Un es nevaru dusmoties arī uz tevi. Tas taču būtu muļķīgi. Līdz pat šodienai tu nemaz nenojauti par manu eksistenci.
- Bet, ja es tev būtu bijis, tev nenāktos tik daudz pārdzīvot savā dzīvē, - Ērika balss aizlūza.
- Tu esi runājis ar Alenu un Rūtu, - sapratu, ka viņi ir vēl vairāk izstāstījuši par manu dzīvi pēc mammas nāves.
- Es atcerējos, ka tu pieminēji Rūtu, tāpēc man nebija grūti tevi atrast. Alens taču ir mūsu pilsētas policists, kuru pazīst visi, - vīrietis paskaidroja, - Bija grūti sagaidīt pieklājīgu rīta stundu, lai dotos ciemos, bet es nespēju gaidīt līdz rītdienai, kad tu būtu darbā, - viņš atvainojās par to, ka ieradies tik pēkšņi.
- Rīt es nemaz nestrādāju, - smaidot iebildu.
- Nu līdz otrdienai es vispār būtu visu simts reizes pārdomājis un saputrojies pats savās domās, - Ēriks iesmejoties teica. Viņa smiekli bija lipīgi, tāpēc iespējos arī es, - Tu pat smejies kā Marija, - vīrietis secināja. Ikreiz kad tika pieminēta mamma, viņš palika skumīgāks, bet es neko nevarēju darīt.
- Viņa vienmēr man ir blakus, - atklāju to, ko citiem nebiju stāstījusi, - Pirms nokļuvu pie Kalniņiem. Tieši tajā naktī, kad Alens mani atrada, - nedomājot stāstīju pirmo, kas iešāvās prātā, - Tā nakts bija auksta, bet es cerēju, ka vēl varēšu palikt uz ielas, - nedaudz kautrīgi atzinos, - Un es aizmigu, - atceroties sapni pasmaidīju, - Mamma atnāca un lika man pamosties. Viņa man neļāva gulēt, - man viņas tiešām pietrūka, jo sirdī ikreiz iedūrās mazs dzelonītis, kad domāju par viņu, - Kad tonakt atvēru acis, es sapratu, ka būtu nosalusi, ja neatnāktu viņa. Un tā nebija pirmā reize, - turpināju stāstīt, - Reizēm man šķiet, ka es speciāli tā darīju, jo tad varēju satikt mammu, - ar asarām acīs teicu.
- Ja vien es zinātu par tevi, - Ēriks dusmojās pats uz sevi, vai arī uz manu mammu, jo viņa nebija paspējusi izstāstīt, - Tu nedrīkstēji nokļūt uz ielas, - vīrietis noraidoši kratot galvu teica, - Es taču būtu par tevi parūpējies, - vajadzēs laiku, lai viņš spētu sev to piedot. Vajadzēs laiku, lai aprastu ar domu, ka tā tam bija jānotiek.
- Man bija jānoiet šis ceļš, lai nokļūtu tur, kur esmu, - smaidot centos viņu iepriecināt.
- Es ļoti vēlētos tevi iepazīt tuvāk, - Ēriks atklāja, - Mums vajadzīgs laiks, lai atgūtu tos gadus, kurus nezinājām viens par otru, tāpēc es patiesi priecātos, ja mēs satiktos tik bieži, cik tu vari, - viņš saprata, ka vienā dienā viss nenotiks. Arī es sapratu, ka ir vajadzīgs laiks, lai es skaļi spētu viņu nosaukt par tēti. Lai gan mums bija vienas asinis, mēs tomēr galīgi nepazinām viens otru.
- Es arī priecātos, - pirmais solis tika sperts, un tikai nākotne rādīs to, kā mums ies.
- Es vēlos tevi iepazīstināt arī ar saviem bērniem un mazbērniem, - Ēriks paziņoja.
- Tur gan nesteigsimies, - ierosināju, - Es neticu, ka viņi priecāsies, uzzinot, ka esmu tava ārlaulības meita, - nedroši piebildu.
- Par to es nebiju iedomājies, - vīrietis atteica, - Bet viņi ir labi cilvēki, un noteikti pieņems tevi, - Ēriks pārliecinoši teica.
- Tomēr es viņiem esmu svešiniece, - man tiešām bija bail no viņu reakcijas.
- Tāpēc jau viņiem tevi jāiepazīst, - viņš smaidot atteica, - Kamēr es pats un viņi tevi neiepazīs, tikmēr tu būsi mums svešiniece, - Ērikam uz visu manu teikto, bija atbilde.
- Vectēv, ko tu šeit dari! - jau atkal neīstajā laikā un brīdī parādījās Stefānija, kuras acīs bija ļoti liels pārsteigums par Ērika klātbūtni šeit.
- Atbraucu ciemos, - mans tēvs atteica manai brāļa meitai.
- Es neiešu prom, kamēr jūs man beidzot visu nepaskaidrosiet, - Stefānija pienāca mums klāt un spītīgi nostājās taciņas vidū.
- Es atbraucu apciemot savu meitu, - Ēriks atteica, un neko vairāk nesakot pagāja Stefānijai garām. Meitene bija pārāk apstulbusi, lai apturētu savu vectēvu.
- Tava meita šeit nedzīvo, - šķiet šobrīd viņa centās domāt saprātīgi, jo nevēlējās pieņemt citus variantus.
- Tev taisnība, - Ēriks piekrītoši pamāja, - Viņa vienkārši tāpat kā tu, šeit vienkārši ciemojas, - redzot, ka arī es esmu apjukusi, Ēriks tomēr apstājās. Es būtu nenormāli dusmīga, ja viņš pēc pateiktā, vienkārši aizietu, atstājot mani vienu skaidroties ar Stefāniju.
- Vectēv, vai tev viss ir kārtībā? - Stefānija norūpējusies atklāja.
- Man liekas, mēs sarunājām nesteigties, - klusi iebildu, lūdzoši uzlūkojot Ēriku.
- Ar ko nesteigties? - viņai jau visu bija ļoti labi sapratusi, tomēr nespēja to pieņemt.
- Manuprāt, tu ļoti labi zini, ka esmu vienmēr ļoti mīlējis Mariju, - no Ērika neko nevarēja noslēpt, tāpēc Stefānija nedaudz nosarka, - Un Anastasija ir mūsu meita, par kuras eksistenci es uzzināju vakar, - viņš īsi paskaidroja.
- Un tu gribi, lai es noticu šīm muļķībām? - Stefānija nespēja pieņemt patiesību.
- Tieši tāpēc es nevēlējos, lai vēl kāds šobrīd to uzzina, - apvainojusies pagāju abiem garām, un steidzos uz māju, atstājot viņus divatā. Ja Ēriks pats izstāstīja, tad lai pats arī tiek galā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-Beigas/699338
