http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-76/698547
- Kad es uzzināju, ka viņa tiekas tieši ar tevi, tas mani nokaitināja, - Eduards atzina, - Un varbūt neliela manis daļa vēlējās atriebties, - viņš piebilda, - Tomēr kā jau teicu iepriekš, tad šķiet Anastasija man iepatikās jau pirmajā tikšanās reizē, tikai es to nespēju atzīt, tāpēc izturējos visai stulbi un muļķīgi, - viņš vainīgi uzlūkoja mani, - Joprojām nožēloju to stulbo jautājumu, - Eduards čukstus atgādināja.
- Es jau biju gandrīz to aizmirsusi, - atteicu.
- Es gan nē, - puisis noteica, - Joprojām domāju kā izpirkt savu vainu, - šī saruna kļuva pārāk intīma.
- Parunāsim par to vēlāk, - koķeti ierosināju.
- Es par, - Eduards piekrītoši pamāja.
- Es arī par, - Linards iebilda, - Tādi jautājumi noteikti jums jāizrunā vēlāk divatā, - viņa teiktais lika mums iesmieties.
- Tagad Anastasijas kārta! - Linda iesaucās.
- Neliels starpbrīdis? - ierosināju, - Nezinu kā jums, bet man kārojas kaut kas graužams, - paskaidroju, - Es aiziešu līdz virtuvei pakaļ čipsiem, - ieminējos.
- Jūs pēc našķiem, bet mēs uzpīpēt, - Linards piekrita manai idejai.
- Es ar puišiem, - Stefānija pieteicās.
- Tad jau mēs sākumā varam iziet visi ārā, bet atpakaļ nākot paņemsim tos našķus, - Eduards ierosināja, - Kas varēs uzpīpēt, kas vienkārši ieelpot svaigu gaisu, - viņš vēlējās, lai arī es dodos kopā ar viņu. To nolasīju puiša acīs.
Visi piekrita viņa ierosinājumam un, uzvelkot virsjakas, mēs devāmies ārā. Pūta ziemeļvējš, tāpēc sāku drebināties. Istabā bija silts un patīkams, bet ārā vēss.
- Nāc pie manis, - Eduards pasniedza man savu roku. Ieritinājos viņa azotē un izbaudīju viņa ķermeņa siltumu. Man netraucēja cigarešu dūmi, kas nāca no visām pusēm. Pat Linda šoreiz nolēma uzpīpēt, bet es baidījos. Parasti, ja dzēru, tad labāk nepīpēju, jo tā noreibu vēl vairāk un man ātri palika slikti. Tas jau bija pārbaudīts, tāpēc nevēlējos pamēģināt atkārtoti.
- Ejam atpakaļ? - Linards pirmais bija pabeidzis pīpēt, tāpēc nodzēsa cigareti un aicināja pērējos pievienoties.
- Salt jau mēs nepaliksim, - Edijs ņēma piemēru un nodzēšot cigareti, sekoja Linardam. Stefānija un Linda darīja tieši tāpat.
- Ejam? - jautāju Eduardam, jo nelikās, ka viņš steidzas atgriezties.
- Tūlīt, - Eduards lēnām nodzēsa cigareti, un turpināja turēt mani savos apskāvienos.
- Tev tepat ir labi? - painteresējos, pagriežoties pret viņu, lai ieskatītos puiša acīs. Uzreiz sajutu cigarešu smaržu vēl spēcīgāk, tomēr ignorēju to.
- Man labi ir tur, kur esi tu, - Eduards atzinās.
- Tu joprojām dusmojies par manu jautājumu? - secināju.
- Es tikai nesaprotu, kāpēc tev likās, ka mani ir cita, - viņš atteica.
- Tavs skatiens, - kautrīgi atteicu, - Tas skatiens kā tu paskatījies uz Stefāniju. Un tad viņa uz tevi, - klusi paskaidroju, - Likās, ka tev viņa joprojām nav vienaldzīga.
- Es nepamanīju, ka tā daru, - puisis likās apjucis, - Es negribēju, lai tā izskatās, - viņš centās attaisnoties, - Tas noteikti nebija tā domāts. Man tiešām nevajag nevienu citu, - Eduards mani apskāva vēl ciešāk, piekļaujot manu galvu savām krūtīm.
- Izrādās es esmu greizsirdīgāka nekā man likās, - atzinos.
- Tātad es tev patīku, - Eduardam patika tas, ka neesmu vienaldzīga.
- Es to nesauktu tikai par patiku, - pacēlu galvu, lai saskatītu viņa acis. Šādā brīdī bija jālūkojas otrā, nevis jāslēpjas.
- Mazā? - jau atkal šī uzruna, kas pār viņa lūpām skanēja tik jauki, - Es mīlu tevi, - viņš ne brīdi nenovērsa savu skatienu. Viņš ne brīdi nešaubījās par to, ko saka. Viņš to teica no visas sirds un ar patiesu pārliecību.
- Un es mīlu tevi, - beidzot es to biju pateikusi skaļi. Beidzot es atklājos viņam pilnībā.
Vārdi vairs nebija vajadzīgi. Viņa lūpas piekļāvās manējām un mēs aizmirsāmies. Viņa siltās un maigās lūpas mani iekārdināja arvien vairāk. Es lēnām paslidināju savu nosalušo roku zem viņa krekla, liekot Eduardam uz mirkli sarauties, tomēr turpinot mani skūpstīt, viņš ātri panāca, ka jau degam savā kaislē viens pret otru.
- Es gribu tevi, - Eduards klusi nočukstēja.
- Es tevi vēl vairāk, - atteicu.
- Ejam augšā, - viņš mudināja.
- Un pārējie? - Eduards taču bija namatēvs, viņš nevarēja pamest savus viesus.
- Pārējie mūs noteikti sapratīs, - mans puisis bija pārliecināts, - Es vairs ilgāk nespēšu izturēt būt tev tik tuvu, bet nepieskarties katram tava ķermeņa centimetram, - man atlika tikai iedomāties par to kā viņš to dara un es vairs nevaldīju pār savām sajūtām.
- Ved mani augšā, - mudināju viņu.
- Otrreiz tev tas nebūs jāsaka, - Eduards atteica un atvēra durvis, lai dotos iekšā. Mēs negājām virtuves virzienā, jo uzreiz nogriezāmies pirmajās durvīs pa kreisi. Tur atradās kāpnes, kas ved uz otro stāvu.
Ieslēdzot gaismu, lai mēs nepakluptu, Eduards gāja pa priekšu, turot manu plaukstu savējā. Es viņam sekoju, pat īsti neredzot, kur ejam, jo domās viņu jau izģērbu.
- Istabā noteikti vēl nebūs silti, - Eduards ieminējās.
- Tu taču mani sasildīsi, - šobrīd man tas noteikti nebija šķērslis.
- Es tevi noteikti sasildīšu, - Eduards atteica un pielika soli, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu savā istabā.
Šķiet, otrajās durvīs pa labi mēs iegājām iekšā. Eduards mani uz brīdi atlaida, lai aizietu līdz istabas otram galam un ieslēgtu gaismu, kas apspīdēja tikai mazu daļu no visas telpas. Tā piedeva romantisku noskaņu.
Puskrēslā ieraugot netālu stāvošo krēslu, sāku vilkt nost virsjaku, lai novietotu to uz tā.
- Es tev palīdzēšu, - Eduards uzstāja, apstādinot manas rokas, - Lēnām un uzmanīgi, - viņš apsolīja.
- Un man būs jāizģērbj tevi? - čukstus jautāju.
- Nē, šodien tu esi mana karaliene, - Eduards paziņoja, - Šodien tu tikai izbaudīsi, neko nedarot, - viņš kārdinoši piebilda un atkal piekļāva savas lūpas manējām.
Turpinot skūpstu, es tiku atbrīvota no jakas, kas nokrita turpat uz zemes. Viņš necentās drēbes nolikt vietā, jo vēlējās mani ātrāk atbrīvot no tām.
Tiklīdz man tika novilktas bikses un krekliņš, mani pārņēma trīsas. Telpa tiešām bija vēsa, kad atrados tajā vienā apakšveļā.
- Pavisam drīz tev būs karsti, - Eduards apsolīja.
Ieguldot mani gultā, es sarāvos vēl vairāk. Palagi bija stindzinoši auksti. Istaba nebija iesilusi un es nespēju sagaidīt mirkli, kad vairs nejutīšu šo vēsumu.
- Es tevi sasildīšu, - Eduards atbrīvojās no sava apģērba un ar sava ķermeņa siltumu sildīja manējo.
Viņam bija pilnīga taisnība, jo jau minūtes laikā es vairs nejutu aukstumu. Es jutu viņa skūpstus un glāstus. Jutu viņa silto elpu un maigos pieskārienus, kas skāra ikvienu mana ķermeņa daļiņu.
- Tu vari atkārtot tos vārdus ko teici ārā, - Eduards lūdza.
- Es mīlu tevi, - zināju, ka tieši šos viņš vēlas dzirdēt. Pēc tam es vienkārši aizmirsos. Man nebija pat nojautas kā viņš to dara, bet ko tādu es nekad nebiju jutusi. Mēs augstāko baudas virsotni sasniedzām vienlaicīgi un es nekad nebiju izjutusi ko tik neaprakstāmu. Katru reizi viņš mani pārsteidza no jauna.
- Es mīlu tevi, - Eduards šos vārdus atkārtoja atkal un atkal līdz iemidzināja mani.
- Es mīlu tevi, - šķiet, tas bija pēdējais, ko viņam pateicu pirms iegrimu dziļā miegā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-78/698944
