http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-30/690828
- Labvakar visiem, - biju mazliet samulsusi, atrodoties uzmanības centrā, jo pārtraucu sarunas, kas norisinājās pirms manas ierašanās.
- Nāc, sēdies, - Rūta nemanīja manu uztraukumu, - Es tev uz tasītes uzlikšu kūkas gabaliņu, - viņa uzreiz piedāvāja.
- Bet es glāzē ieliešu baltvīnu, - Alans piebilda.
Šī apčubināšana man lika justies vēl neērtāk, tomēr centos to noslēpt.
- Kā tev iet jaunajā darbā? - Ilona painteresējās.
- Man ļoti patīk, - atklāti teicu, - Ar katru dienu pārliecinos vēl vairāk, ka tas ir darbs, ko mīlu, - atzinos.
- Būs man kādreiz jāaiziet pie tevis ieveidot matus, - Ilona nolēma, - Un jāpaņem līdzi mans noaugušais vīrietis, - viņa iesmējās, sabužinot Edvīna matus, kas tiešām prasījās pēc friziera rokām.
- Es audzēšu tik garus, lai varu sapīt bizes, - Edvīns rupjā un piesmakušā balsī ķircināja savu draudzeni. Viņa sejas vaibsti man nedaudz atgādināja Daini, tomēr Edvīns bija daudz mazākas miesas būves kā viņš.
- Bizes tu varēsi pīt mūsu princesei, nevis sev, - Ilona noliekot rokas uz vēdera, teica. Beidzot viņai varēja redzēt nelielo vēderiņu, kurš sāka ieņemt savas formas. Pārņēma dīvaina sajūta, apzinoties, ka tur aug maza dzīvībiņa.
- Jums būs meitiņa? - Rūta sajūsmā jautāja.
- Tas vēl nav zināms, - Edvīns pārmetoši uzlūkoja savu līgavu, - Tu tagad visiem teiksi, ka mums būs meitiņa, bet ja nu ieradīsies futbolists, - vīrieša acis manāmi atmaiga, saprotot, ka sākumā izteicies pārāk bargi.
- Es ļoti priecātos, ja mums ģimenē būtu arī kāda princesīte, - Rūta atzinās.
- Nu to mēs uzzināsim jau pavisam drīz, - Ilona smaidot noglāstīja savu vēderu.
- Nākamnedēļ dosimies uz ultrasonogrāfiju, un ja mazulis neslēpsies, tad uzzināsim arī dzimumu, - Edvīns visiem paskaidroja.
- Tu tikai mums padod ziņu, - Alens uzreiz atteica, - Neturiet noslēpumā, - viņš palūdza.
- Vai gan kādreiz kāds noslēpums ilgi ir palicis noslēpums mūsu ģimenē? - Antra ironiski jautāja. Vairāk gan tas izklausījās kā joks, ne pārmetums.
- Nav gan, - Alens piekrītoši pamāja.
- Un noslēpumi var tikai sabojāt attiecības, - Rūta zīmīgi saskatījās ar savu vecāko meitu, tomēr paskaidrojumi nesekoja, tāpēc nolēmu, ka starp viņām bijusi kāda nopietna saruna.
- Izskatās, ka tev vajag vēl vienu kūkas gabaliņu, - Alens ieminējās, tiklīdz biju pieveikusi pirmo.
Rūta man bija ielikusi ļoti garšīgu šokolādes kūku ar visai treknu glazūru. Es jutos pieēdusies jau no šī viena gabaliņa, tāpēc pagaidām nevēlējos papildporciju.
Noraidoši purinot galvu, centos parādīt, ka pagaidām pietiks, jo mute vēl bija pilna, tāpēc nevarēju parunāt, tomēr Rūta atklāti ignorēja manu galvas purināšanu, ieliekot nākamo kūku.
- Jūs gribat, lai es pēc tam nevaru paiet? - smaidot jautāju, kad beidzot varēju runāt.
- Mēs visi to pārcietām, - Eduards ierunājās, - Un mums vēl pirms tam bija vakariņas, ko nevarētu nosaukt par vieglām, - viņš piebilda.
- Tad jau man ir paveicies, - kautrīgi uzsmaidīju viņam.
- Ja vēlies varu tev ielikt arī silto, - Rūta ierosināja, domājot, ka es tiešām esmu izsalkusi.
- Man tiešām pietiks ar šiem diviem kūkas gabaliņiem, - pārliecināta teicu.
- Mammu nespied cilvēkam ēst, ja viņš to nevēlas, - Antra pamācoši teica.
- Es tikai vēlos, lai visi būtu apmierināti un paēduši, - Rūta atteica.
- Domāju, ka Anastasija pati spētu paņemt visu, ko vēlas, ja būtu izsalkusi, - nevarēju izprast Antras balss toni. Tas man atgādināja skolas gadus. Tā parasti runāja mana klases audzinātāja, ja bijām kaut ko nogrēkojušies. Tomēr tajā pašā laikā, es vairs nejutu to nepatiku un nicinājumu, kuru viņa izstaroja mūsu pirmajā tikšanās reizē.
- Mīļā, Antrai ir taisnība, - Alens apsēdināja savu sievu, lai viņa nedaudz atvilktu elpu un atpūstos, nevis skraidītu visus apkalpojot, - Apēd pati vēl kādu saldumu, - viņš piebilda.
- Jā, tā siera kūka bija ļoti garda, - Rūta piekrita vīram, ieliekot sev tieši to pašu tortes gabaliņu, ko šobrīd ēdu es.
- Anastasija! - pēkšņi virtuvē ieskrēja Dāvids, kuru iepriekš nemaz nebiju pamanījusi. Laikam puišeļi istabā skatījās kādu filmu, ja jau bija tik nemanāmi un klusi. Viņa sajūsma un prieks, ieraugot mani, bija tik neviltots un īsts, ka jutos pārsteigta. Pareizāk sakot, es gandrīz aizrijos, dzirdot kādu tik skaļi izkliedzam manu vārdu.
- Sveiks, Dāvid, - priecājos, ka man vienmēr ir izdevies ātri un bez problēmām iegaumēt cilvēku vārdus.
- Nāksi ar mums paspēlēties? - viņa lūdzošajām actiņām bija grūti atteikt, - Lūdzu, lūdzu, lūdzu, - Dāvids spēja būt uzstājīgs.
- Ļauj viņai paēst, - Antrai laikam nepatika dēla uzvedība.
- Anastasija, tu vēl ilgi ēdīsi? - septiņgadīgais puišelis painteresējās.
- Kur tu paliki? - Emīls arī ienāca virtuvē, lai atrastu savu brāli.
- Es gribu, lai Anastasija nāk ar mums paspēlēties, - Dāvids paskaidroja.
- Viņa noteikti vēlas parunāt ar pieaugušajiem, - Emīls brālim paskaidroja, jo bija daudz kautrīgāks un apzinīgāks, tāpēc baidījās ko tādu lūgt.
- Patiesībā, es labprāt uzspēlētu ar jums kādu spēli, - ieminējos, turpinot vērot abu puišu reakciju.
- Nopietni? - Emīls nepārliecināti jautāja.
- Es zināju, ka tu piekritīsi, - Dāvids jau paķēra mani aiz rokas, lai vilktu istabas virzienā.
- Tu neiebilsti? - nedroši uzlūkoju Antru. Bez viņas piekrišanas negribēju doties spēlēties ar viņas dēliem. Iepriekšējā reizē, viņa viņus vienkārši aizvilka sev līdzi.
- Ja tu pati vēlies, - Antra paraustot plecus atteica, tā dodot man savu piekrišanu.
- Kādas spēles jums ir padomā? - jautāju jau izejot no virtuves.
- Uno! - Dāvids pirmais ierosināja.
- Tu tāpat zaudēsi, - Emīls brālim atgādināja.
- Jūs nedrīkstat vinnēt mazāko, - Dāvids smaidot teica, - Es taču varu sākt ārdīties un dusmoties, - šis brīdinājums noteikti bija jāņem vērā.
- Tā viņš vienmēr panāk savu, - Emīls nopūšoties paskaidroja, - Kad krustmātei piedzims mazulis, tad tu vairs nebūsi mazākais, - viņš parādīja brālim mēli, liekot man iesmieties.
- Vēl jau man ir laiks, - šie puišeļi mani pārsteidza ar savu runas veidu. Abi izklausījās saprātīgāki, kā citi bērni, viņu vecumā. Manuprāt, es nebiju tāda viņu vecumā.
- Tu māki spēlēt uno? - Emīls painteresējās, ieņemot vietu uz mīkstā paklāja.
- Nē, - noraidoši purināju galvu, jo vēlējos, lai viņi man paskaidro šīs spēles būtību, lai gan tā man nebija sveša.
- Es izstāstīšu! - Dāvis pieteicās.
- Es gan! - Emīls nebija gatavs piekāpties.
- Labāk, es! - Eduards ieminējās, stāvot durvju ailē.
Sagaidot, kad uzlūkošu viņu, viņš pasmaidīja un lēnām tuvojās mums.
- Tu arī spēlēsi? - Dāvids izskatījās vēl priecīgāks.
- Ja vien neviens neiebilst, - šis jautājums vairāk tika mērķēts manā virzienā, tāpēc es vienkārši noraidoši nogrozīju galvu, parādot, ka man nav iebildumu, - Tātad es dalu, - viņš, protams, apsēdās blakus man. Un šķiet, viņš apsēdās tuvāk nekā vajadzētu, liekot satraukumam iezagties manī.
„Kāpēc tu tā dari?” šis jautājums man sākumā neļāva uztvert Eduarda vārdus, kas izskaidroja spēles noteikumus. Priecājos, ka neviens to nemanīs, jo visi domā, ka es nekad neesmu spēlējusi Uno.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-32/691076
