http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-31/690952
- Pa lielam, tev viss ir skaidrs? - Eduards painteresējās, atgriežot mani realitātē.
- Jā, - piekrītoši pamāju, un biju gatava spēlēt uno, tā cerot, novirzīt domas, kas šobrīd nomāca mani.
- Es sākšu! - Dāvids iesaucās.
- Nē, sākšu es, - Emīls iebilda, - Es sēžu blakus Eduardam, un viņš dalīja kārtis, tātad pirmais lieku es, - viņš atgādināja brālim noteikumus.
- Pareizi, - Dāvids savieba savu sejiņu dīvainā grimasē, un gaidīja, kad brālis uzliks pirmo kārti.
- Plus divi, - Emīls uzvaroši smaidot, uzlika pirmo kārti.
- Plus četri, - Dāvids nemaz neapmulsa, jo uzlika vēl vienu plus divi kārti, tā liekot man pacelt četras, jo es nevarēju nodot tālāk. Man vienkārši nebija iedalītas tik veiksmīgas kārtis.
- Nabadzīte, - Eduards ķircināja mani.
- Tu nemaz nepriecājies, man vēl ir laiks, lai tev atriebtos, - atgādināju viņam.
- Tieši tāpēc, atriebies labāk Dāvidam, - uzliekot virziena maiņas kārti, viņš apmierināts piebilda.
- Nē, īpašās kārtis es pataupīšu tev, - parādot puisim mēli, uzliku vienkāršu krāsas kārti, bez noteikta uzdevuma.
Tā mēs apgājām vēl vairākus apļus. Emīlam bija pietaupītas īpašās kārtis, kas lika Eduardam savākt prāvu čupiņu rokās, tā arī netiekot īsti pie gājiena, tas protams, mūs visus uzjautrināja.
- Paldies, ka nomainīji virzienu, - Dāvids smaidot pateicās Eduardam, kurš jau kārtējo reizi izlaida gājienu, - Uno, - puišelis iesaucās, jo viņam vairs rokās bija tikai viena kārts.
- Es mainu virzienu, - Emīls uzlika nākamo kārti, - Un man arī ir uno! - viņš piebalsoja brālim.
- Es taču teicu, ka uzvarēšu! - Dāvids ar patiesu lepnumu, uzlika savu pēdējo kārti.
- Malacis, - uzslavēju puišeli, sabužinot viņa matus.
- Es aiziešu padzerties, - Dāvis ieteicās un piecēlās, atstājot mūs spēlēt trijatā.
- Tagad ir mana kārta, - viltīgi smaidot, uzlūkoju Eduardu, - Es taču solīju pataupīt labākās kārtis tev, - piemiedzot ar aci, atgādināju, uzliekot plus divi kārti.
- Nemaz neceri, - tāpat kā spēles sākumā, arī tagad Eduards uzlika papildus plus divi kārti, nododot gājienu Emīlam.
- Es zināju, ka man šī kārts jāpataupa, - Emīls izskatījās tikpat priecīgs kā pirms brīža viņa brālis, tāpēc nojautu, ka tas kaitēs tikai man, - Plus seši Anastasijai, - viņš nedaudz vainīgi uzlūkoja mani. Mēs abi vēlējāmies iegāzt Eduardu, tomēr šobrīd izskatījās, ka tieši es palikšu zaudētājos.
- Tev ir skaists vēdeklītis, - Eduards ķircināja mani.
- Jā, man arī patīk, - smaidot atteicu, jo bija grūti iebilst pret kārtīm, kas šobrīd man bija rokās.
- Tad jau tu neiebildīsi pacelt vēl četras kārtis, - Eduards ar lielu pašpārliecību uzlika plus četri, nosaucot sarkano krāsu. Secinot, ka viņam rokās ir vairs tikai divas kārtis, nolēmu, ka man steidzami jāmaina situācija.
- Plus astoņi un zaļa krāsa, - liku viņam pacelt man domātās četras kārtis, papildus paņemot vēl četras.
- Es jau nojautu, ka tu tā darīsi, - Eduards tiešām neizskatījās pārsteigts, - Ja ir tik daudz kāršu, tad starp tām visām ir jābūt arī melnajam četriniekam, - viņš prātīgi sprieda.
- Es tikai gribēju pagarināt spēles procesu, - nevainīgi atteicu, - Atkal mans gājiens? - šo jautājumu uzdevu tikai lai iegūtu laiku, un kārtīgi izdomātu nākamos gājienus.
- Nu, ja tev nav ko likt, tad varu arī es, - Eduards ierosināja.
- Nē, es pati, - neparko neatteiktos no sava gājiena. Man rokās bija astoņas kārtis, un no sešām es varēju tikt vaļā uzreiz, pareizāk sakot, pat no septiņām, tikai vai tā es neiegāzīšu pati sevi? - Tu izlaid gājienu trīs reizes pēc kārtas, - uzliku trīs attiecīgās kārtis, - Tagad tikpat reizes mainīsim virzienu, - smaidot piebildu, - Uno! - iesaucos uzliekot parasto melno kārti un izvēloties sarkanu krāsu.
- Tu gribi teikt, ka uzvarēsi mani? - ieraugot Eduarda acīs nedrošību, sapratu, ka viņam rokās nav tādas kārtis, kas spētu iegāzt mani, tāpēc plati pasmaidīju.
- Tu taču neļausi meitenei zaudēt? - spēlēju uz viņa sirdsapziņas.
- Pat gribot uzvarēt, man diemžēl tas nesanāktu, - Eduards izskatījās vīlies, un uzlika sarkanu astotnieku.
- Jē! - nespēju apslēpt šo patieso prieku. Tagad sapratu, kāpēc iepriekš abi puišeļi bija tik laimīgi. Sajūsmu par uzvaru ir grūti paturēt sevī.
- Bet tev bija... - Emīls centās kaut ko iebilst.
- Ko vēl tu gribi paspēlēt? - Eduards ātri nomainīja tematu, pārtraucot māsasdēlu pusvārdā. Emīls visu laiku bija stāvējis aiz Eduarda muguras, vērojot viņa kārtis, tāpēc man tas likās aizdomīgi. Vai tomēr viņš vienkārši padevās? Man nepatiktu tā vinnēt.
- Parādi savas kārtis? - jautāju, pastiepjot roku un gaidot, kad viņš tās ieliks manā plaukstā.
- Kādas kārtis? - es pat nepaspēju nomirkšķināt acis, kad viņš savas kārtis ātri sajauca ar pārējām, - Par vēlu, - nevainīgi paraustot plecus, puisis piebilda.
- Melis, - pārmetoši uzlūkoju viņu, lai gan nespēju dusmoties.
- Jūs te pavadīsiet visu vakaru, vai tomēr nāksiet vēl kaut ko apēst? - Rūta ienāca istabā, lai pārbaudītu, ko mēs te darām.
- Tikko beidzām spēlēt kārtis, un tieši plānojām pievienoties jums, - Eduards ātri piecēlās kājās un pieklājīgi pasniedza man savu roku, lai palīdzētu arī man piecelties no grīdas.
- Māsas jau plāno braukt mājās, - Rūta vēl paskaidroja, - Lai gan rīt ir sestdiena, abām jau viss saplānots, - sieviete turpināja stāstīt, - Antra brauks uz laukiem pie Deivida vecākiem, bet Ilona vienkārši jūtas nogurusi.
- Kā es viņu saprotu, - nedomājot piebildu, nedaudz izstaipoties. Arī es sāku sajust nogurumu, un apziņa, ka rīt jau astoņos atkal jāceļas, nelika justies mundrākai, - Arī es drīz došos gulēt, - ieminējos, - Negribu nogulēt darbu.
- Biju jau aizmirsusi, ka rīt arī tu strādā, - Rūta piebilda.
- Jā, un vakarā došos apciemot Lindu, - atgādināju viņai, - Tāpēc nesatraucieties par mani, - piebildu, - Mājās būšu vēlu, - paskaidroju.
- Tad jau vajadzētu tev iedot mājas atslēgu, - Rūta ieminējās, - Lai tev nav jāmodina neviens no mums, kad pārradīsies.
- Atslēgu? - neticīgi pārjautāju. Manuprāt, atslēga liecināja par to, ka man ir mājas. Man ir vieta, kur esmu gaidīta. Šī atslēga ir lielākā un vērtīgākā dāvana, kas man tiks pasniegta šajās dienās. Turējos, lai nesāktu balsī raudāt tepat uz vietas, un redzot, ka Rūta man jau pasniedz sagatavotās atslēgas, nespēju noslēpt asaras, kas izlauzās uz āru.
- Tāpēc jau nevajag raudāt, - sieviete saprotoši teica un apskāva mani, saprotot, ka viņas vārdi man neliks pārstāt raudāt.
- Tas man nozīmē vairāk nekā jebkas cits, - klusi atzinos.
- Mamma saraudināja Anastasiju, - Eduards kādam paskaidroja. Laikam vēl kāds bija ienācis istabā, tikai es nespēju paskatīties, kas tur ir, jo asaras joprojām ritēja pār maniem vaigiem.
- Mēs brauksim, - Ilona klusi nočukstēja, negribot mūs traucēt.
- Es ātri atvadīšos no meitenēm, - Rūta man klusi paskaidroja, negribīgi atlaižot no apskāviena.
- Es iešu gulēt, - tikpat klusi atteicu, ar rokām noslaukot asaras.
- Arlabunakti, - viņa man novēlēja, pirms pazudu savas istabas virzienā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-33/691184
