http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-29/690728
- Tu izskaties aizdomājusies, - Edijs ieminējās, jo tiklīdz iegājām parkā, mēs vairs nesarunājāmies. Pareizāk sakot, tieši es pārtraucu runāt, gremdējoties atmiņās, kas saistās man ar šo vietu.
Liekas, kādas piecas minūtes nenovērsos no koka, zem kura te pavadīju pēdējo nakti uz ielas. Zem tā neviena šobrīd nebija, jo vakari jau kļuva arvien aukstāki, tāpēc tikai tie, kuriem apnicis dzīvot, pavadītu nakti zem klajas debess.
- Jā, - piekritu puisim, aptverot, ka viņš runā ar mani, - Ar šo parku saistās dažādas atmiņas, - īsi paskaidroju.
- Man likās, tu šeit esi nesen, - Edijs izklausījās pārsteigts par manu paziņojumu.
- Es teicu, ka Kristas salonā strādāju nesen, bet pati pilsēta man noteikti nav sveša, - uzreiz atteicu.
- Un man likās, ka rādu tev vietas, kurās iepriekš neesi bijusi, - viņš izklausījās nedaudz vīlies, ka nav pārsteidzis mani.
- Bet es priecājos, ka tagad man šis parks saistīsies arī ar šo pastaigu, - smaidot teicu, lai kliedētu viņa vilšanos.
- Tātad tev te patīk? - Edijs pārjautāja.
- Man te vienmēr ir ļoti paticis, - joprojām smaidot atzinos.
- Anastasija? - Edijs pēkšņi apstājās, un apstādināja arī mani. Pagriezos pret viņu, gaidot turpinājumu.
- Jā? - ierunājos, redzot, ka viņš vilcinās.
Negaidot viņš strauji mani noskūpstīja. Tas bija ātrs, neveikls un negaidīts skūpsts, kuru es drīzāk dēvētu par buču. Apjukusi turpināju uz viņu lūkoties.
- Es varu arī labāk, - Edijs pārliecināts teica, šoreiz daudz lēnāk tuvojoties manām lūpām. Es neiebildu, jo vēlējos pārliecināties, ka viņš tiešām spēj labāk.
Edija lūpas maigi aizskāra manējās. Neveiklība izzuda kā nebijusi, šoreiz tas bija piepildīts un pilnīgs. Viņa mēle centās uzmeklēt manējos, lai uzsāktu nevaldāmu rotaļu.
- Es nevaru, - saprotot, ka domās neesmu šeit, zināju, ka nedrīkstu turpināt.
- Kaut kas bija ne tā? - Edijs noraizējies jautāja.
- Nē, viss ir labi, tikai notiek pārāk strauji, - izdomāju vismuļķīgāko atrunu, kāda bija, tomēr tā nostrādāja.
- Tev nesen beigušās nopietnas attiecības? - viņš painteresējās.
- Tā varētu teikt, - tas taču bija lielisks attaisnojums. Šobrīd es tā arī jutos, jo lēnām atvadījos ne savas dzīves kā Ance. Tās tomēr bija gadiem ilgas attiecības, kas beigušās gandrīz vienā mirklī, un man vajadzēja vairāk laika, lai pierastu pie jaunās situācijas.
- Es esmu pacietīgs puisis, - Edijs atteica, neko neuzspiežot. Viņš joprojām turēja manu plaukstu savējā, turpinot pastaigas lēno soli, - Tu vēlies parunāt par bijušo? - puisis painteresējās.
- Tās attiecības bija garas un diezgan mokošas, - paskaidroju, - Un beidzās tikpat pēkšņi kā sākās, - mīklaini piebildu.
- Tā jau var teikt par visām attiecībām, - Edijs piekrītoši teica.
- Laikam jau, - atteicu nodrebinoties. Ārā laiks kļuva tikai vēsāks, tāpēc man kļuva auksti.
- Tu salsti, - Edijs secināja un pievilka mani sev tuvāk klāt, apliekot roku ap vidukli, un tas tiešām palīdzēja, jo vējš vairs tik ļoti nebija jūtams.
- Vairs nē, - paliecu galvu uz viņa pusi.
- Ir jau vēls, - Edijs ieminējās, - Tu noteikti vēlies vēl paspēt apsveikt Rūtu, pirms viņa dodas gulēt, - puisis piebilda.
- Jā, - piekrītoši pamāju, lai gan man tiešām patika šī pastaiga, - Un rīt ir darba diena, - atgādināju vairāk sev kā viņam.
- Vai mēs vēl tiksimies? - Edijs vēlējās zināt.
- Ja vien tu to vēlies, - nedroši atteicu.
- Kā es varu tevi sazvanīt? - viņš painteresējās.
- Man taču tagad ir telefons, - biju aizmirsusi viņam to pastāstīt, - Tu droši man vari zvanīt uz to, - piebildu.
- Nosauksi savu numuru? - Edijs momentā izvilka savu mobilo, lai pierakstītu.
- Es tev labāk uzpīkstināšu, - ierosināju, - Šo numuru dabūju tikai no rīta, ja godīgi, tad nemaz nezinu, kāds tas ir, - kautrīgi atzinos.
- Nu tad iedod man savu telefonu un es pats sev uzpīkstināšu, - viņš ieteicās.
- Lūdzu, - nedomājot pasniedzu viņam savu mobilo. Edijs ātri ievadīja vajadzīgo ciparu kombināciju, un jau pēc brīža sāka vibrēt viņa telefons.
- Tev nav skaņas, - nedzirdot mūziku, secināju.
- Noņēmu to, pirms devos uz salonu, - Edijs atteica, - Nevēlējos, lai kāds mūs traucē, - viņš atzinās.
- Tu laikam vienmēr padomā par visiem sīkumiem, - izteicu savas domas.
- Ne vienmēr sanāk, bet es cenšos, - puisis atzinās.
- Nemaz nemanīju, ka esam jau tik tuvu mājām, - nebiju pievērsusi uzmanību ceļam, pa kuru gājām, pēdējās desmit minūtes, tāpēc mazliet apjuku, pieejot pie Rūtas un Alena mājas no otras puses.
- Es nevēlējos, lai tu ilgāk salsti, - Edijs gādīgi atteica.
- Paldies tev par šo vakaru, - apstājoties, gaidīju, kad viņš uzlūkos mani.
- Vienmēr laipni, - puisis pilnīgi nopietni teica.
- Es brīnišķīgi pavadīju laiku, - paceļoties uz pirkstgaliem, maigi aizskāru viņa vaigu, iedodot pateicības pilnu buču uz tā.
- Es arī, - Edijs atbildēja man ar tādu pat bučiņu, - Es tev uzzvanīšu, - viņš apsolīja, pirms atlaida manu roku.
- Es gaidīšu, - atklāti teicu.
- Atā, - Edijs atskatījās vēl vairākas reizes, jo es turpināju stāvēt uz ielas, lai pavadītu viņu ar acu skatienu, pirms viņš nogriezās.
- Idiote! - nespēju sev piedot to, ka parkā tik stulbi izturējos. Skūpsts bija mīļš un maigs, bet es visu izjaucu. Stulbās domas un jūtas! Kā lai to pēc iespējas ātrāk mainu? Edijs ir vienreizējs puisis, un es vēlos pavadīt ar viņu savu laiku, jo tajos brīžos aizmirstu gandrīz par visu.
- Es jau gribēju tev zvanīt, - Rūta izskatījās atvieglota, ieraugot mani ienākam pa durvīm.
- Viss kārtībā, - smaidot paskaidroju, - Daudz laimes, - pat nenovelkot virsdrēbes, uzreiz devos apskaut sievieti, pasniedzot viņai savu dāvanu.
- Kurš nodeva mani? - Rūta centās būt dusmīga, bet uz mani pagaidām viņa nespēja dusmoties.
- Es ļoti ceru, ka tev patiks, - neatbildot uz viņas jautājumu, nomainīju tematu.
- Tā ir lieliska, - Rūta lēnām vilka no iepakojuma ārā manu izvēlēto šalli.
- Man likās, ka tev tā piestāvēs, - sen nebiju nevienam neko dāvinājusi, tāpēc nezināju kā šobrīd izturēties.
- Tās ir manas krāsas, - viņa piebilda.
- Man jau tā likās, - piekrītoši pamāju.
- Man ļoti nepatīk svinēt dzimšanas dienu, tomēr mans vīrs un bērni to vēl nav sapratuši, - Rūta aicināja mani pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no apģērba, - Tāpēc tagad tev būs jānogaršo trīs dažādas tortes, - viņa brīdināja.
- Neesmu pārliecināta, ka spēšu apēst pat vienu gabaliņu, - šobrīd galīgi nejutu izsalkumu.
- Kopā ar baltvīnu, tās garšo ideāli, - Alens arī bija iznācis mani sagaidīt.
- Jūs mani pierunājāt, - smaidot teicu, sekojot abiem uz virtuvi.
- Anastasija? - Eduards centās noslēpt šoku, tomēr viņam tas neizdevās. Kas gan viņu tik ļoti pārsteidza.
- Tavi mati izskatās satriecoši, - Ilona izteica man komplimentu, tā ļaujot man saprast arī Eduarda pārsteigumu.
- Labvakar, - pat Antra mani šovakar sveicināja. Nebiju gaidījusi, ka šeit būs visa Rūtas ģimene, lai gan šodien taču bija viņas dzimšanas diena, un ir tikai loģiski, ka ieradušies visi viņas bērni.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-31/690952
