6.
-=-
Nelabums mani pārņēma ar mirkli, kad ieskrēju sieviešu tualetē. Netiku līdz podam, tāpēc nācās izvemties izlietnē. Meitenes, kas atradās tualetē, skaļi sāka čīkstēt par to, ka es nezinu savu mēru.
“Fuj, var jau arī paciesties līdz podam.”
Parādīju viņām vidējo pirkstu. Tad glauni vēlreiz iztukšoju savu kuņģi. Laikam jau nebija tik cool, cik cerēju panākt no sava žesta.
Durvis atvērās un pa tām ieskrēja Margo. Viņa steigšus metās pie manis un uz manu pusi virzīja ūdens glāzi. Nezinu, kur viņa to dabūja. Bet ūdens bija lielisks.
“Man nav labi.” Viņai sacīju, kamēr gaidīju, kad nāks nākamais nelabuma vilnis.
“Es zinu. Varbūt pārceļo uz podu? Citiem šonakt šeit arī jāmazgā rokas.”
“Laba doma.” Atzinoši pamāju ar galvu un lēnā solī iegāju kabīnē, kur viss jau bija piemēslots. Kāpēc Margo mani vilka uz šādiem pretīgiem klubiņiem? Domāju, kamēr sajutu nelabumu. Tikpat labi varēju palikt mājās un baudīt kluso piektdienas vakaru.
“Vecumdienās varēsi adīt, sēdēt pie datora un domāt par nāvi. Tagad tev jāiet ārā un jāizklaidējas!” Ar šādiem saucieniem meitene mani pierunāja iet izklaidēties piektdienas vakarā.
Viena no lielākajām kļūdām manā dzīvē. Varbūt vēl lielāka kļūda bija maisīt Martini ar vodku. Vai arī kļūda bija tajā, ka abus dzērienus izdzēru ar dažu minūšu intervālu.
Ne viens no manas dzīves dižākajiem mirkļiem.
Dzirdēju kā Margo tīra izlietni un strīdas ar meitenēm, kuras pirms tam mani apsauca. “Vai tad jums dzīvē tā nav gadījies?”
Margo bija īsts zelts. Dažreiz mēs nesapratāmies, bet mēs bijām tie pretpoli, kas pievelkas. Varbūt viņu bija sūtījis kāds, kurš vēlējās manu dzīvi padarīt interesantāku. Lai nu kā, ar Margo nekad nebija garlaicīgi.
Meitenes izgāja no tualetes un telpā iestājās klusums.
“Lūdzu, runā, savādāk te būs tikai manas vemstīšanās skaņas.”
“Mēs visi esam tur bijuši, meitēn. Ne pirmā, ne pēdējā reize.”
Kad mans vēders kaut cik nomierinājās, biju spējīga iziet no tualetes kabīnes. Jutu, ka apkārtne sāk šūpoties. “Es jūtos pretīgi.”
“Tu arī izskaties šausmīgi.” Margo sacīja, pasniegdama man salveti. “Noslauki seju.”
“Paldies.”
Piegāju pie spoguļa un saviebos. “Viss tavs meikaps vējā.”
“Nekas, toties tagad zināšu, ka tev piestāv smokey eyes.” Margo uzjautrinoši man teica, kamēr es raudzījos uz savu izplūdušo tušu un acu zīmuli.
“Nav smieklīgi.” Čīkstēju, bet tāpat smejos līdzi.
Izgājām no tualetes un atgriezāmies kluba galvenajās telpās. Bija trīs naktī.
“Varbūt vēlies braukt mājās? Uzsaukšu tev taksi.” Margo piedāvāja un es piekritu. Nakts mani vilināja, bet mana siltā gultiņa vēl vairāk.
Izņēmām savas āra drēbes no garderobes un devāmies uz izeju. Ārā bija kļuvis aukstāks. Margo piezvanīja taksometru kompānijai. Es atspiedos pret tuvākās mājas sienu un raudzījos debesīs, kur bija iespējams pamanīt zvaigznes.
“O, tikko atnāca īsziņa, ka taksis ir ceļā pie mums.”
“Burvīgi. Margo, kā tev šķiet, vai mēs esam zvaigznes?”
“Atkal tavas dzēruma pārdomas?”
“Jā, bet, vai mēs esam zvaigznes?”
“Esam, Karlīn, esam.”
“Lieliski.” Uzsmaidīju zvaigznēm un saviebos, kad Margo satvēra manu roku pārāk cieši. Bija ieradies taksometrs un viņa mani pavadīja līdz mašīnai. Nosauca taksistam adresi un iedeva rokās naudu. “Lai tev jauks vakars, Margo.” Margo mani nobučoja uz vaiga. Taksometra sāna spogulī noraudzījos uz Margo, kad mēs no viņas attālinājāmies. Ielu gaismās viņa mirdzēja. Tāpat kā zvaigzne. Par savu joku sāku ķiķināt un paraudzījos uz taksometra šoferi, kurš uzgrieza radio skaļāk, lai mazinātu mūsu neveiklo klusumu.
Taksis pieturēja pie manas mājas. Samaksāju par braucienu un lepni kāpu ārā. Gravitācija mani uzvarēja un dažas minūtes pēc taksometra aizbraukšanas es atkal graciozi iztukšoju savu vēdera saturu tuvākajos krūmos. Atspiedos pret daudzstāva ēkas sienu un skatījos uz tukšo ielu. Man ļoti reiba, ļoti gribējās gulēt un ļoti sāpēja vēders.
Kaut kur pazudu starp apziņu un sapņiem. Pamodos, kad kāds sāka mani purināt aiz pleciem. “Viss kārtībā?’
“Nē, es gribu mājās.”
“Kur tas ir?”
“Šajā ēkā.”
“Tevi pavadīt?”
Ielūkojos runātāja sejā un sastingu. Teiciens, karma ir maita, nekad nav bijis patiesāks. Pats Detlefs Vestviks bija noliecies pie manis un raudzījās man pretī ar izmisīgu skatienu. “Tu šeit gulēji atslēgusies.”
Samulsu, bet tikai piekrītoši māju ar galvu.
Vīrietis aplika man roku ap pleciem. Lēnā solī sākām dodies uz mājas ieejas durvīm. Es biju pārāk iedzērusi, lai domātu sakarīgi, bet nespēju noliegt, ka viņš smaržoja lieliski.
Diezgan raiti uzkāpām augšā pa kāpnēm, iegājām kāpņu telpā un tikām līdz liftam. “Kurš stāvs?” Detlefs man vaicāja, kamēr es sapņaini viņā raudzījās.
“Sestais stāvs.” Vīrietis nospieda lifta kustības pogu un mēs sākām dodies augšup. Mūsu stāvā abi neveikli izkāpām no šaurā lifta durtiņām un devāmies uz mana un Ērikas dzīvokļa pusi. Es rādīju ceļu un Detlefs mani praktiski stiepa.
Nospiedu pie durvīm zvana pogu un lūdzos, kaut Ērika ātrāk izrāptos no gultas un atbrīvotu mani no šīs neveiklās situācijas.
“Tev slikti?” Detlefs man vaicāja, kad atspiedos pret koridora sienu.
“Nē, es izbaudu sienas aukstumu.” Sacīju uz pievēru acis. Dzirdēju soļus. Durvis atvērās. Ērika bija samiegojusies un izskatījās mīlīgi savā naktskreklā. Viņa blisināja acis uz Detlefu, tad uz mani, un tad atkal uz Detlefu.
“Sveika, atradu tavu draudzeni pie mājas. Domāju, ka jāpavada līdz dzīvoklim.” Detlefs centās izskaidroties, kamēr Ērika joprojām blisināja acis.
Es jutu, ka drīz vien atkal vemšu, tāpēc pagrūdu Ēriku malā no durvju ailes un ieskrēju dzīvoklī. Stāvot tualetē pie poda, es vēros pretējā sienā un domāju, kas, pie joda, tikko notika. Dzirdēju kā Ērika aizslēdz ciet durvis un nāk pie manis.
“Karlīn, vai tas bija Detlefs Vestviks?”
“Tieši tā.”
-=-
