7.
-=-
“Tu joko?” Margo iekliedzās un es atrāvu mobilo tālāk no savas auss. Meitene nespēja noticēt, ka Detlefs Vestviks bija man palīdzējis tikt līdz manam dzīvoklim.
“Nē, tā tiešām notika.”
“Ej tu nost. Tu šo varētu pārdod DailyMail vai The Sun.”
“Es neizmantošu savu kaimiņu, lai kļūtu slavena.” Es sacīju, kamēr Margo sāka pīkstēt, ka es neprotu izmantot dzīves situācijas.
“Tu varētu kļūst slavena, būt viena no viņa noslēpumainām draudzenēm.”
“Nē, es tiešām nevēlos būt atpazīstama tajā žanrā.”
“Karlīn, tu neproti izmantot ideālas dzīves situācijas.”
“Esmu vairāk pateicīga tam, ka tas bija Detlefs Vestviks, nevis kāds perversais no manas mājas.”
“Jā, nedod Dievs, kāds tevi vēl nolaupītu un pārdodu orgānu donāriem.”
“Beidz par to jokot, tas nav smieklīgi.”
“Mazāk kriminālās ziņas tev jāskatās.”
“Varbūt.”
Tad Margo izplūda sarunā par to kā vakar pēc manas aizbraukšanas viņa satikās ar Anmariju, kura bija nesen izšķīrusies no sava drauga, un kopā kārtīgi noballējušās līdz astoņiem no rīta.
“Vai, cik aizraujoši!”
“Kaut kāds turks mani apsolīja precēt. Iedevu viņam savu Facebook, tagad nebeidz man rakstīt un sūtīt savas nudes.”
“Mani tas galīgi nepārsteidz.”
“Prioritātes.” Abas ar Margo ķiķinājām. Kamēr runāju ar meiteni, tikmēr vārīju virtuvē vistas zupu. Jutos drausmīgi, bet mājas darbi bija jāveic.
“Ko Ērika labu dara?” Margo apvaicājās, kamēr mēs nomierinājāmies no ķiķināšanas.
“Viņa šodien aizbrauca pie vecākiem uz Birmingemu.”
“Pie vecākiem?”
“Tieši tā. Esmu pavisam viena.”
“Tad jau vari iet ciemos pie sava kaimiņa Detlefa.”
“Margo!” Aizkaitināta draudzenei uzsaucu, kamēr viņa smējās par manu reakciju.
“Bet tu jau pati par viņu visu laiku sapņo.”
“Es nekļūšu par kaut kādu stalkeri tikai tāpēc, ka viņš bija jauks cilvēks un palīdzēja man droši tikt līdz mājām.”
“Labi, tad turpini par viņu sapņot, googlē izmisīgi meklējot viņa bildes.”
“Tu esi ļauna.”
“Toties es dzīvoju realitātē, nevis savas fantāzijas pasaulē.”
Nevarēju meitenei nepiekrist par viņas vārdiem.
“Labi, piedod, tas bija ļauni no manis.”
“Labi, es tev šoreiz piedodu.”
“Kad tu man neesi piedevusi, Karlīn?”
“Es tev vienmēr piedodu.”
“Tieši tā. Tāpēc tu esi viena no manām mīļākajām draudzenēm.”
“Es ari tevi mīlu, Margo.”
“Labi, dārgumiņ, es beigšu tev skalot smadzenes. Lai labi garšo vakariņas. Līdz vēlākam.” Margo beidza saruna un es noliku telefonu uz virtuves galda virsmas. Pulkstenis bija pusseptiņi. Diena gāja kaitinoši lēni. Ap septiņiem ēdu vakariņas un skatījos televizoru. Kanālos apstājos pie mūzikas ziņām. Kāds bija izšķiries, kāda bija uztaisījusi sev jaunu dibenu un kāds bija izdevis jaunu albūmu.
Uzmanību piesaistīja jaunākās ziņas par to kā uzlecošā mūziķe Kerija Lorva centās saglabāt savas attiecības ar mūziķi Detlefu Vestviku. Skatoties ziņas, iepletu muti, jo ekrānā redzamā sieviete bija tā pati, kuru pirms pāris dienām redzēju iznākam radot no savas mājas.
“Jaunākās ziņas vēsta, ka Kerija ir satraukusies par viņas draugu Detlefu Vestviku, jo viņš nepārtraukti lieto medikamentus, kas uzlabo viņa labsajūtu.” Radījuma diktore vēstīja, kamēr uz ekrāna parādījās Detlefa un Kerijas bildes, kur abi bija sadevušies rokās un izskatījās laimīgi.
“Vakardien, piektdien, jaunais pāris bija redzams kopa vienā no Detlefa grupas koncertiem, no kura abi aizbrauca prom atsevišķās mašīnās.”
“Jēziņ, kas par drāmu.” Pie sevis noteicu, kad beidzās intervija, kurā Kerija Lorva atzinās, ka ir iemīlējusies Detlefā un cer ar jauno vīrieti iestūrēt laulības ostā.
Pēc raidījuma sekoja sērija no Keeping Up With the Kardashians. Mazliet paskatījos, bet pārslēdzu kanālus un nonācu pie E4, kas piedāvāja amerikāņu seriālus.
Astoņos Skype piezvanīja mamma un pusstundu man stāstīja par to kā tēvs izdomājis uz Ziemassvētkiem mums uzrīkot pasākumu.
“Karlīna, vai tev ir kādas īpašās vēlmes uz Ziemassvētkiem?”
“Lai onkulis Ruperts ietērpjas Ziemassvētku vecīša kostīmā.”
“Bet ja nopietni?”
“Īsti nē.”
“Skaidrs. Vakar labi izklaidējies ar Margo?”
“Ļoti lieliski. Vienīgi beigās varēju nepadarīt sevi par muļķi kaimiņa priekšā.”
“Kas tad notika?”
“Biju mazliet par daudz iedzērusi, ka manam kaimiņam nācās man palīdzēt tikt līdz dzīvoklim.”
“Ak, dārgumiņ, tavā vecumā tas vēl ir piedodams. Lūk, ja dāma ap manu vecumu kaut ko tādu izdarītu, tad gan man nāktos kaunēties.”
Mammas seja atplauka platā smaidā un es nespēju nesmaidīt līdzi. Man pietrūka viņas klātesamība.
“Cerams, ka viņa priekšā neizvēmies.”
“Nē, tas vēl trūka!” Kopīgi pasmējāmies un tad mamma pastāstīja par to, ko sadarīja šodien, kas iekļāva aktīvu grāmatvedību un mājas tīrīšanu.
Pie sarunas beigām mamma man sacīja, lai noeju līdz pastkastei, jo viņa man ir ko atsūtījusi.
“Nopietni? Ar to bija jāsāk.” Es sacīju, kamēr mamma atvainodamies žestikulēja ar plaukstām.
“Labu nakti, Karlīna!” Ar to beidzām savu sarunu. Ātri uzvilku kurpes, devos ārā no dzīvokļa, to aizslēdzu un skrēju uz lifta pusi. Pie lifta satiku vienu no sava stāva kaimiņienēm, kas smaržoja lieliski. Kopā ar Ēriku bijām secinājušas, ka viņai ir bagāts mīļākais, kurš brīvdienās uzrodas pie apvāršņa, kas liek kaimiņienei uzcirsties un izskatīties pa desmit gadiem jaunākai.
Kopīgi nobraucām ar liftu līdz pastkastīšu telpai, kas atradās pirmajā stāvā.
“Vai tu zināji, ka mūsu mājā dzīvo slavenība?” Kaimiņiene čukstoši man sacīja, kamēr vērām vaļā savas pastkastes.
“Ja, kurā tad numurā?” Vaicāju kaimiņienei, kura ātri man norādīja uz 36. dzīvokļa numura pastkasti, kurai nebija norādīts, kam tā piederēja. Tā bija diezgan pilna.
“Es vienreiz redzēju kā viena jauna sieviete tajā met iekšā vēstuli. Nabadzīte, tā satrūkās, kad es ienācu šeit.” Kaimiņiene smējās. Es atvēru savu pastkasti un izņēmu no tās vēstuli, ko bija sūtījuši mani vecāki.
“Labi, tad jauku vakaru jums!” Mana kaimiņiene man noteica un izskrēja ārā no pastkastīšu telpas. Tagad tur biju palikusi tikai es. Visu manu uzmanību piesaistīja pastkaste ar 36. numuru. Es piegāju pie tās un lūkojos uz vēstulēm, kas atradās tuvu krišanas robežai. Pastiepos pēc vienas un izvilku to ārā. Uz tās aploksnes bija norādīts Detlefa vārds. Vēstules sūtītāja bija Kerija Lorva. Izvilku nākamo vēstuli. Arī Kerijas Lorvas. Pēc ceturtās aploksnes secināju, ka Kerlija Lorva patiešām cītīgi centās sazināties ar Detlefu caur vēstulēm. Bet kāpēc? Vai vīrietim nepiederēja mobilais telefons?
Noskanēja lifts un dzirdēju ātrus soļus uz pastkastīšu telpu. Ātri sāku stūķēt vēstules atpakaļ pastkastē. Kad tās tur iekļuva, ātri pagriezos, un sastingu, jo telpā atradās nepazīstams vīrietis, kurš mani nopētīja. Sasveicinājos un izskrēju no telpas. Iebrāzos liftā un braucu uz savu stāvu. Jutu kā svilst seja. Biju noķerta nozieguma vietā.
-=-
8.
