5.
-=-
Tagad, kad klausījos Detlefa dziesmas, doma par to, ka puisim ir depresija, mani nepameta ik pēc dziesmas. Katras dziesmas zemtekstā bija skumjas un dusmas. Un neizpratne. Liela, tukša neizpratne par dzīvi un nākotni un eksistenci un pasauli un visumu un tukšumu. Tukšums.
Ērika neļāva man nepārtraukti klausīties Detlefa grupas dziesmas. “Labāk uzliec Bītlus un padejo ar mani.”
Tā mēs dejojām pie The Beatles, tad pie Pink Floyd un tad pie Arctic Monkeys. Ērika atrada savu elektronisko cigareti un tā mēs laimīgas pīpējām zemeņu tabaku un priecīgi lēkājām apkārt pa dzīvokli, līdz brīdim, kad es noguru un smagi iekritu Ērikas gultā.
“Man ir skumjas.” Es sacīju, blenžot grieztos, kuri nekad nemainījās.
Ērika atskaņoja uz datora Wham! Dziesmu “Wake Me Up Before You Go Go”.
“Tu esi ļauna.”
“Netiepies un nāc uzdejot!”
Un tā man nācās izvilkt sevi no mīkstās gultas un uzdejot vēl pāris reizes. Pēc dejošanas nolēmām iziet ārā un pastaigāties pa miglaino Londonu. Ērika pastāstīja kā viņai iet ar maģistra darba rakstīšanu. “Mocības, tagad nesaprotu, kāpēc beigu beigās nolēmu turpināt mācības.”
“Tev patīk mācīties.” Sacīju meitenei, it kā tas būtu pašsaprotami un atbilde uz viņas visiem neskaidrajiem jautājumiem.
“Jā, bet tu negāji.”
“Es vēlējos pārtraukumu.”
“Esi domājusi par atsākšanu?”
“Dažreiz, jā. Bet tas viss ir miglā tīts. Es vienkārši vēlos tagad neko nedarīt.”
“Strādāt tur, kur tev nepatīk?”
“Kaut kur arī jāsāk, draudzenīt.”
“Tas gan.”
Aizgājām līdz tuvākajam parkam, kopā uzpīpējām un lūkojāmies uz pārējiem Londoniešiem, kuri bija izgājuši ārā ar saviem suņiem. Rudens bija ietērpis parku pelēkā plīvurā. Uz ielām sāka parādīties Ziemassvētku dekorācijas. Dažos veikalos pat sāka atskaņot Ziemassvētku dziesmiņas.
“Kā iet taviem vecākiem Francijā?” Ērika jautāja, kad izpīpējām cigaretes. Es savējo nodzēsu pret miskastes malu un iemetu grozā.
“Ļoti labi. Mamma nevar sagaidīt, kad braukšu ciemos.”
“Tu plāno uz Ziemassvētkiem?”
“Jā.”
“Nevajag jau laicīgi iegādāties biļetes?”
Es piekrītoši pamāju ar galvu. Atklāju, ka vecāki jau bija man nopirkuši biļetes un tās stāvēja mana Gmail vēsturē.
“Tad jau super!” Ērika priecīgi iesaucās un apskāva mani. “Neliels tripiņš uz Eiropu, kas gan var būt labāk?”
“Ceļojums uz Ņujorku.”
“Joprojām tu sapņo.”
“Sapņot nav kaitīgi, Ērika.”
Ap sešiem abas kopā sākām gatavot vakariņas. Ērika pildīja klusumu ar savu pļāpāšanu, kamēr es mizoju kartupeļus. Uzzināju jaunumus par Margo un par Ērikas draugu Fēliksu.
“Margo ieskatījās savā jaunajā mākslas lektorā, kurš viņu nosaucis par moderno laiku Afrodīti.” Mēs kopīgi sasmējāmies. Margo vienmēr izcēlās ar saviem krāšņajiem ikdienas notikumiem. Tos nevarēja salīdzināt ar mūsu ikdienu.
“Manam boifrendam iet labi. Vācijā nav dzēris kopš Oktoberfesta, bet to viņš stāsta man. Realitātē jau redzu, ka draugi Facebook viņu atzīmē dažādos bāros.”
“To tu viņam teici?” Jautāju Ērikai, iemetot nomizotos kartupeļus bļodā ar ūdeni.
“Nē, bet nav jēgas uzplēst brūces. Es nevēlos ar viņu strīdēties. Tā jau viņš man ļoti pietrūkst.”
“Tā ir, kad nav neviena, kas sasilda skumjos vakaros.”
“Nevar jau visi būt vienpatņi kā tu.”
“Es nesūdzos, man ir labi.” Atbildēju un pasniedzu bļodu Ērikai. “Tālāk tu tiksi pati galā?”
“Jā, kāpēc jautā?”
“Man jāaizskrien līdz darbam.”
“Ko, bet tev tak brīvs?”
“Marija atsūtīja ziņu, ka viņai steidzami vajag palīdzību ar datu ievadi.”
“Okej, bet, kad brauc mājās, nopērc pienu. Tas mums beidzies.”
“Sarunāts.” Sacīju un aizskrēju līdz istabai, kur pārģērbos, lai ātri skrietu uz darbu. Paķēru savu somu un ātri uzvilku kurpes un jaku. Nobučoju Ēriku uz vaiga, izsauci “Adios” un izskrēju ārā no mūsu dzīvoklīša.
Šoreiz patiešām kāpņu telpas pirmajā stāvā satikos ar mūsu mājas dzērājiem. Tie skaļi viens ar otru sarunājās un ik pēc mirkļa iedzēra malku no savām alus pudelēm. Tie no malas oda pēc urīna un kaut kā pretīga.
Noskatījos uz viņiem ar riebumu un, izejot ārā, nodomāju pie sevis, ka nekad dzīvē nenonākšu tik zemu, lai līdzinātos viņiem. Tukšām dzīvēm lielpilsētā nav vietas.
Darbā viss bija mierīgi. Marija izstāstīja savu problēmu ar Excel tabulām. Pusstundas laikā tās sataisīju. Sieviete bija starā un nopirka man vīna pudeli.
“Saldākai brīvdienai!” Viņa man novēlēja, sniedzot pudeli. Es to laipni pieņēmu un ātri iestūķēju savā somā. Mazliet nopriecājos, ka biju paņēmusi līdzi plato somu, kurā ielīda vīna pudele.
Dažas minūtes pirms astoņiem arī ielecu autobusā un devos mājās. Atspiedos pret auksto loga rūti un raudzījos uz pasažieriem. Izveidoju acu kontaktu ar kādu noplukušu vīrieti, kura platās acis urbās manējās. Ātri novērsos. Tādus tipiņus astoņos vakarā novērot nebija ieteicams.
Izkāpu savā pieturā un raitā solī devos uz mājām. Pirms iegāju savā kāpņu telpā, no tās izskrēja skaista sieviete ar izsmērētiem vaigiem no tušas. Mēs neveikli saskrējāmies pie durvīm. Sieviete mani viegli pagrūda malā, lai tiktu ārā no kāpņu telpas. Pagriezos, lai viņu novērotu. Viņa pieskrēja pie automašīnas, kas stāvēja pie durvīm, un tajā iekāpa.
Sieviete šķita kaut kur redzēta. Liftā domāju, kur viņu biju redzējusi, bet nespēju to atcerēties. Varbūt bija kāda no jaunajiem kaimiņiem.
-=-
givemehope - Ed Sheeran ir jauns albūms! Chau, tagad sēdēšu tikai Spotify.
