4.
-=-
Nākamajā nedēļā mani pavadīja kauns kā ēna, kurš bija gatavs par sevi atgādināt ik brīdi, kad iedomājos par sestdienas rītu.
“Es vairs nekad nedzeršu.” Es sacīju savai darba kolēģei, kura mani uzklausīja pirmdien no rīta. Vismaz kāds vēl bija gatavs manās nebeidzamajās mokās klausīties. Ērika bija iemetusi plinti krūmos un burtiski sacījusi, lai ar savām gaudu dziesmām pie viņas durvīm neklauvēju.
“To mēs visi sakām.” Kolēģe sacīja ar mirdzumu savās acīs. Viņai tas mirdzums parādījās ik reizi, kad atcerējās savu jaunību. Tie laikam bija skaisti laiki. Vismaz pēc nostāstiem es to secinu. Brokastis divos naktī un svešu vīriešu skūpsti ar greznām dāvanām.
Viņa nenoliedza, ka vecāki vīrieši bija viņas vājais punkts. Kā Lana Del Rey, will you still love me when I’m no longer young and beautiful? (vai tu mani vēl mīlēsi, kad es vairs nebūšu jauna un skaista)
Tādas aizraušanās man šķita apburošas. Apmaiņā pret šo informāciju es viņai izstāstīju, cik ļoti man patīk mūziķi. No tās reizes Marija, mana kolēģe, mani ķircināja, ik reizi, kad mūsu veikala sortimentu papildināja ar jauniem mūzikas diskiem.
“Es zinu, ka visi šie jaunekļi ir tava vājā puse, tāpēc likšu tev tos izkārtot uz mūsu plauktiem.”
“Paldies, Marija. Tu tikko padarīji manu dienu lielisku!” Ar smaidu uz lūpām pieņēmu kastes, ko bija pasniegusi pret mani Marija, kad bija pilnas ar mūzikas diskiem. Iekšēji patiesi biju starā no konkrētā aicinājuma.
Mūzikas sekcija mūsu veikalā bija jauns ievedums, tāpēc tā nebija vēl pilnībā iekārtota. Par to es atbildēju. Biju arī ar entuziasmu ierakstījusi savu vārdu dokumentu ailīte par konkrētās nodaļas atbildīgo personu. Manu degsmi Marija aprakstīja kā ļoti apbrīnojamu.
“Man arī pietrūkst tie laiki, kad kājas ļima no The Beatles.”
“Tiešām?”
“Here Comes The Sun joprojām ir mans telefona zvana signāls.”
Nemanīdama, ka to daru, sāku dungot “Here Comes The Sun”, kamēr izkārtoju diskus. Man garām gāja veikala klienti, bet es tos nepamanīju. Biju aizņemta ar disku kārtošanu. Kad to darīju, jutos kā nonāku paralēlā pasaulē, kur pastāvu tikai es, kamēr fonā skan manas mīļākās dziesmas.
Tā būtu vistiešākā idille.
Darba dienas beigās pieteicos aizslēgt ciet veikalu. Palīdzēju Marijai vēl ar dažiem datora darbiem, kurus nevarēja atlikt uz vēlāku laiku.
“Tu saproti datorus, tev tas vieglāk sanāk.” Marija smējās, kamēr es čakli savadīju Excel tabulās visus datus, kurus vajadzēja pēc iespējas ātrāk ievietot servera atmiņā. Galvenajiem veikala vadītājiem patika pārbaudīt, vai viņu darbinieki laicīgi visu ievadījuši katras nedēļas sākumā.
Ap pulksten pusdesmitiem vakarā izgāju no darba un mokoši lēniem soļiem devos uz autobusa pieturu. Jau spēju iztēloties kā ieritinos savā mīļajā gultiņā un aizmiegu.
Autobusā dzērāji savā starpā strīdējās, kamēr es klausījos mūziku un centos aizmirsties. Lūkojos ārā pa logu un domāju par brīdi, kad beidzot sapelnīšu pietiekami daudz naudas, lai lidotu uz Parīzi pie vecākiem. Francijā tētim bija piedāvāta labāka darba vieta, bet es nevēlējos pamest Angliju, tāpēc paliku šeit.
Viens no dzērājiem nokrita uz autobusa grīdas un sāka vāļāties, kamēr pārējie viņa draugi par to smējās. Nievājoši skatījos uz cirka māksliniekiem. Cilvēki, kas nolaižas tik zemu, man radīja lielu nepatiku.
“Jaunkundzīt, lūdzu, palīdziet!” Viens no dzērājiem uzrunāja sievieti, kas sēdēja netālu no viņiem. Tā izlikās, ka viņus nedzird.
Kad tuvojās mana izkāpšanas pietura, speciāli gāju uz izejas durvīm, kas atradās tālāk no viņiem. Izkāpu savā pieturā un ātri gāju uz mājām.
Piesardzīgi iegāju kāpņu telpā. Valdīja klusums. Piegāju pie lifta un nospiedu lifta pogu. Lifts bija pirmajā stāvā, tāpēc varēju uzreiz kāpt iekšā. Uzbraucu uz savu stāvu un mierīgā gaitā devos pie mūsu dzīvokļa durvīm. Ērika tās bija jau atvērusi.
“Sveika, saulīt, esmu mājās.”
“Sveika, vakariņas jau ir virtuvē.”
“Paldies, tu esi zelts.” Es priecīgi meitenei atbildēju un ātri novilku savas kurpes un āra drēbes. Noskaloju rokas vannas istabā un devos uz virtuvi, lai pavakariņotu. Pēc vakariņām nomazgāju šķīvjus, kas bija sakrājušies izlietnē.
Pēc tam iegāju pie Ērikas istabā. Viņa klausījās vienu no Ed Sheeran jaunākajām dziesmām.
“Dzirdēji jaunumus par Detlefu?”
“Ko?”
“Dailymail tikko publicēja ziņu, kurā minēts, ka Detlefs Vestviks pārdozējis antidepresantus un viņam palicis slikti uzstāšanās laikā. Ārsti snieguši palīdzību un mūziķa stāvoklis tagad ir stabils.”
Neizpratnē lūkojos uz Ēriku, kura lūkojās uz mani. “Viss kārtībā, Karlīn?”
“Es nezinu.” Atbildēju un turpināju truli lūkoties uz draudzeni.
“Ar viņu viss ir kārtībā.” Ērika mani centās nomierināt, bet es joprojām nejutos ne savā ādā.
“Es nezināju, ka viņš ir viens no tiem dziedātājiem, kuriem ir problēmas.”
“Viņš ir populārs, nav brīnums, ka čali moka depresija. Ja man būtu tāda popularitāte kā viņam, es laikam jau sen būtu sajukusi prātā.” Ērika smējās, bet es tur neredzēju neko smieklīgu. Tāpat pasmaidīju draudzenei.
-=-
+
