local-stats-pixel fb-conv-api

Aizmiršanās (3)2

116 0

2.

3.

-=-

Būtu maldīgi teikt, ka jaunais atklājums par Detlefu Vestviku mani neietekmēja. Nākamās nedēļas brīvās dienas pavadīju, klausoties Detlefa grupas mūziku. Izmisīgi cerēju katru dienu viņu satikt kāpņu telpā, bet nesatiku.

Brīvajā laikā gāju cauri gandrīz visiem Google meklēšanas rezultātiem, kas man piedāvāja informāciju par Detlefu Vestviku un viņa indie rokgrupu. Dzeltenās preses resursos jaunais vīrietis bija atrodams biežāk iereibis nekā skaidrā stāvoklī. Interesants bija arī fakts, ka viņa draudzenes nemitīgi mainījās. Bija kauns atzīt, bet biju izpētījusi, ka šī gada laikā vīrietis bija saticies ar piecām sievietēm. Pašreizējā bija tā pati, kuru biju satikusi kāpņu telpā.

Ērika manu jauno aizraušanos nedaudz nosodīja. “Nav mazliet par traku?”

“Nē, nav. Es tikai vēlos uzzināt, kas ir mans kaimiņš.”

“Tava Chrome vēsture ir pilna ar to čali.”

“Kā tu to zini?”

“Vienkārši redzu, ka tev datorā stāv atvērts Chrome ar trim cilnēm, kas visas ir saistītas ar Detlefu Vestviku.”

“Un ja nu esmu mazliet aizrāvusies? Tu nevari noliegt, ka viņš nav glīts.” Pati par savu argumentu mazliet nokaunējos. Izklausījos kā maza tīne ar savu pirmo lielo mīlestību. Bet kaut kas man vīrietī aizrāva. Viņa gaišās, zilās acis bija tik pilnas ar emociju, kuru es nespēju aprakstīt vārdos. Bet es to sapratu. Bez vārdiem. Tikai vizuāli. Bet es to sapratu.

“Tev tiešām vajag attiecības. Vai jaunu hobiju.”

Ērika nelikās mierā. Tās dienas vakarā viņa manā telefonā lejupielādēja Tinder un lika man viņas priekšā meklēt izskatīgus puišus.

“Bet man neviens no šiem nepatīk. Šis pārāk pliks, šis pārāk iedomājas no sevis nezinu ko, šis ir melnbalts, tātad, depresīvs.” To sacīju, kamēr aplūkoju visus profilus, ko sniedza Tinder plašumi.

“Priecājies, ka dzīvo lielpilsētā. Mazākos ciemos šis ir dzīvības glābējs.”

“Šaubos, ka Tinder būtu spējīgs izglābt cilvēci.”

“To tu nezini. Vari aizrakstīt Tinder veidotājiem un paprasīt, cik tad matchi sanāca Rio Olimpiskajās spēlēs.”

“Vienas nakts sakaru man nevajag.”

“Don’t knock it till you try it.” Ērika pasmīnēja un atņēma man telefonu, lai nospiestu kādiem puišiem “Like” un uzsāktu ar viņiem sarunu.

“Es rīt no rīta to draņķi dzēsīšu ārā.” Sacīju Ērikai, kad apsēdos pie datora un pārskatīju saites, kuras ikdienā visbiežāk lietoju. Facebook dažiem draugiem bija ievietotas bildes no dažādām ballītēm, netrūka arī kaudzēm selfiju, kas bija koplietoti no Instagram.

Spiedu “Like” pie cilvēku bildēm, kuri man bija mīļi. Arī pie tām, kur nebija neviena “like”.

“Šis čalis prasa, vai tev patīk S&M?” Ērika ierunājās, iztraucējos mani no bilžu patīkošanas.

“Kas?”

“Fifty Shades of Grey tematika.”

“Nē, nepatīk.”

“Labi.” Ērika cītīgi rakstīja puisim atbildi un pēc tam skaļi iesmējās. “Viņš atsūtīja savu selfiju no tualetes.”

“Nesaki, ka viņš ir pilnībā kails.”

“Nē, puskails. Smuka sešpaka.”

Palūkojos uz bildi un saviebos. “Es negribu vairs neko redzēt!”

“Jau nostalkoji Detlefa sociālos tīklus?”

“Viņš tajos nav. Iedomājies, cik dīvaini? Populārs cilvēks, bet nav sociālajos tīklos?”

“Viņam par saviem faniem ir vienalga?”

“Laikam. Tikai ir grupas Instagram, kur lielākā daļa no bildēm ir saistībā ar grupas mārketingu.”

“Nu tad, laikam tavam fetišam nav lemts ilgs mūžs.”

“Ja nu vienīgi es nesāku viņu izsekot mūsu māja.”

“Tu taču to nedarīsi.” Ērika palūkojās uz mani un es lūkojos viņā. Starp mums iestājās klusums. Ērika sāka grozīt galvu. “Es tev neticu.”

“Watch me.”

Un tā es, Karlīna Givensa, atradu sevi katru dienu cītīgi pētām savu daudzstāvu mājas kāpņu telpu. Zināju, ka tas bija muļķīgi, bet man bija jāsatiek Detlefs Vestviks.

“Es viņu šodien satikšu.”

“Varbūt tev jābeidz par viņu domāt un tad viņš uzradīsies? Zini, apgrieztā psiholoģija?”

“Man viņš šodien jāsatiek!”

“Labi, veiksmi!” Ērika ar smaidu mani pavadīja ārā no mūsu dzīvokļa. Tad es ātri skrēju un kāpņu pusi, cītīgi pārlūkoju pirmā stāva gaiteni. Nekādas miņas no Detlefa Vestvika.

Tā arī es par viņu neko nedzirdēju visu atlikušo mēnesi. Savas skumjas nodzēru lētā rumā, kas bija uz atlaidēm vietējā supermārketā.

Kopā ar Ēriku un Margo rīkojām meiteņu vakaru un dziedājām The Pussycat Dolls “I Don’t Need A Man”.

“I don't need a man to make it happen

I get off being free

I don't need a man to make me feel good

I get off doing my thing

I don't need a ring around my finger

To make me feel complete”

Matu fēnu izmantoju kā mikrofonu un iztēlojos, ka pati esmu lieliskā Nikola Šercingere. Uzskatīju, ka gorījos labāk par viņu. Pat Margo mani uzslavēja.

“Mēs varētu izveidot girl group un uzvarēt visos globālajos Music Awards!”

“Nē, man jāpabeidz augstskola.” Margo ietiepās un es viņai sāku rotaļīgi maigi sist pa plecu.

“Ļaunā. Nedomā par savām draudzenēm.”

“Diploms ir mazliet svarīgāks par draudzenēm.”

“Tiešām? Tiešām? Tu mani sāpini.”

“Piedod.”

Ap četriem naktī Margo izdomāja dodies mājās un piezvanīja taksim. Kopā ar Ēriku aizstreipuļojām līdz pirmajam stāvam. Sabučojām Margo un noskatījāmies kā viņa iekāpj taksī.

“Atceries takša numuru.”

“Gan jau viņu nenolaupīs.” Ērika mani mierināja un mēs kopā uzsākām ceļu atpakaļ uz mūsu dzīvokli.

Liktenis vai karma nebija manā pusē, jo mums pretī pa trepēm pretī nāca Detlefs Vestviks ar saviem draugiem. Biju pārāk daudz iereibusi, lai atcerētos kā viņš tajā mirklī bija apģērbies. Tie palaida mūs garām un pavadīja ar savām acīm, lai pēc tam pasmietos par to kā mazajām sestdienas rīts sācies labāk par viņiem.

Atlikušo ceļu līdz dzīvoklim es čīkstēju Ērikai, cik es esmu nožēlojama.

-=-

4.

116 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotion

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt