Paldies visiem lasītājiem! Būtu interesanti zināt Jūsu atsauksmes, kuras droši varat rakstīt komentāros!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-5/757006
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-7/758488
XXXX
-Robert, es šodien tev kaut ko iemācīšu. Tu esi iemācījies zīmēt, gleznot, bet šodien es tev iemācīšu rīkoties ar tavu Dāvanu.-
Runātājs bija mans vectēvs. Mēs abi vēl joprojām atradāmies Ročestera muižā. Tā bija viņa darbnīca, kas bija mājas otrajā stāvā. Vēl bija rīts.
Vectēvs bija mans skolotājs. Viņš man iemācīja visu, ko protu. Es gan nezinu par laimi vai par nelaimi. Man vēl joprojām bija trīspadsmit gadu. Es biju ieintriģēts, jo man visu bērnību stāstīja, ka esmu īpašs, taču todien es sapratu kāpēc tāds esmu.
Es pienācu vectēvam tuvāk.
-Šodien mēs iemācīsimies pašu galveno- to, kas mūs atšķir no citiem māksliniekiem. Tu ieraudzīsi šo pasauli citām acīm. Vai tu esi tam gatavs?-viņš manī uzmanīgi vērās.
Es biju ieintrģēts. –Jā.-
-Nu tad sāksim. Tu šodien gleznosi portretu. Tu gleznosi mani.-
Es saliku molbertu, paņēmu audeklu un sāku spiest krāsas, taču vectēvs mani pārtrauca.
-Apstājies! Vēl nē. Tagad tu iemācīsies pašu svarīgāko. Atceries, ka mēs mācījāmies par Mūzu. Galvenais mūsu uzdevums šodien ir likt tev to sajust. Tev ir jājūt zīmējamais objekts. Tev ir viņam JĀBŪT.-
Es uzmanīgi klausījos, taču līdz galam nesapratu, ko viņš man vēlējās sacīt.
-Tev ir mani jājūt, Robert. Mēs mācījāmies par to. Tu taču jūti garus. Tu jūti Mūzu. Šodien mēs šo sajūtu pastiprināsim. Skaties man acīs! Uzmanīgi skaties. Tev ir jādomā par šiem gariem. Tev ir jāiekļūst manā galvā. Domā par to.-
Es tā stāvēju kādas piecas minūtes, un tad es pirmo reizi dzīvē izdzirdēju balsi.
-Tu kaut ko dzirdi?- vectēvs noprasīja.
-Jā,-es atbildēju un turpināju ausīties.
-Ko tie tev saka?-
-Lai zīmēju.-
-Tad zīmē!-
Es biju apjucis-Man ir auksti.- Ārā bija vasara, un šī sajūta bija pārāk neparasta.
-Tad tev ir jārada uguns.-
-Kā?-
-Tev ir gars jāpielabina. Atceries to pantiņu, ko mēs mācījāmies pirms divām nedēļām?-
Es pamāju ar galvu.
-Skaiti to un skaties man acīs.-
Es tā arī darīju. Pēc kāda laika es viss degu ugunī. Man bija drudzis, es neko vairs nesapratu. Vienīgais, kas pildīja manu prātu bija dīvaina matērija. Tā nebija mana. Es vairs nevaldīju pār savu ķermeni. Es biju kāda lelle un īpašums. Tur es arī tevi ieraudzīju pirmo reizi, Tumsa. Tur tu arī stāvēji.
-Pabaro viņu!-dimdēja vectēva balss . Nu es sapratu, ka man darāms. Es pārgriezu plaukstu, un asinis iemērcu terpentīnā, turpinot purpināt tos vārdu, ko vectēvs man bija mācījis. Tā uz mani skatījās un vairs neuzbruka. Tajā brīdī es ieraudzīju un sajutu visu. Es pavēros vectēva acīs un rezēju tā dvēseli. Es biju zaudējis kontroli un nesapratu, kur atrodos, es tikai gleznoju. Es biju viss Tumsas apburts, es biju pilnībā tās varā.
Es to sāku izsaukt arvien biežāk un biežāk. Mana dvēsele stāvēja man blaukus. Tā man deva gaismu, lai es spētu elpot un pastāvēt. Pat krāsa bija manījusi savu būtību. Tā vairs nebija pigments ar eļļu. Nē, tā bija substance, kas manās rokās radīja dvēseles nospiedumus.
Kad izkļuvu no transa, atceros, ka vēmu. Man bija tik slikti, jo biju atgriezies atpakaļ. Taču tie ir meli. Es nekad vairs neatgriezos atpakaļ līdz galam. Es nekad vairs nespēju būt tikai es. Mana dzīve bija pilnībā pārvērtusies.
-Tev tagad ir jāvalkā melnas drēbes. Lai tumsa tevi neatrod. Zini kā – jo neredzamāks esi, jo mazāk tā tevi skars. Lepnība tevi pazudinās,- vectēvs, aizejot teica, taču tad piebilda,- bet mēs jau nemākam citādi. Tagad tu esi viens no mums.-
(Turpinājums sekos)
