http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-4/756699
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-6/757243
3.diena
Es atkal biju atpakaļ savās mājās. Tumsā man ir vislabāk. Varbūt vien labi, ka esmu viens savā maldu pasaulē, jo es vairs negribēju ārā. Man itin viss likās biedējoši, taču tumsas pasauli es zinu labāk nekā to otro. Nu jā, pareizi, realitāti, jūs sapratāt pareizi. Es biju pieradis atrasties viens un visu pamests savā naktī. Man nevajag neviena mīlestību. Mani nevajag mīlēt.
Es jutu sāļu smaku šai tumsā. Tā nāca no manām lipīgajām rokām. Kādēļ ? Ak, jā,tās bija manas mammas asinis. Es gribēju tās dabūt nost no sevis, taču tās bija izsmērējušās uz mana trakokrekla. Sāpes uz brīdi atgriezās, un es sajutos kā cilvēks. Kāpēc sāpes bija vienīgais, kas lika man just? Kāpēc? Kāpēc? Es neatradu to draņķa lakatu.Viņa nomira manās rokās jau otro reizi, un es viņu nespēju izglābt arī tagad. Es sevi ienīstu, jo esmu pārāk vājš. Es sevi ienīstu pastāvīgi.Tādēļ es esmu tavs vergs, ak, Tumsa. Tevi nevajag glābt. Un tu nekad neglābsi mani. Tā ir nolemtība. Tu esi vienīgais, kas man ir un kas man pienākas. Kas tad man cits pienākas? Man- šai piltuvei, kurā pazūd cilvēku sāpes.
Beidz uz mani blenzt! Aizveries vienreiz! Nu, neskaties tā uz mani! Mēs abi esam vainīgi. Mēs abi esam grēcinieki. Tu neesi Dievs! Tu nevari savās ķetnās paņemt manu dvēseli!
Bet tad mani pārņēma drūma nojauta. Kur es atkal esmu? Kur es būšu? Kur es likšos?Kāpēc manas rokas sūrst? Tās smirdēja pēc terpentīna.
Terpentīns...
XXXX
Manas atmiņas mani atkal kaut kur veda.Šoreiz uz Ročestera muižu. Man pretī sēdēja mana vecmāmiņa. Man likās, ka laiks ir apstājies , un es pasmaidīju.Viņa smaidīdama skatījās uz mani, bet viņa jau smaidīja pilnīgi visiem. Es atceros tikai to, ka viņa mīlēja peonijas. Viņu mana tumsa ir aprijusi. Viņa neko neatceras un nevienu nepazīst. Tā bija viena no viņas sliktajām dienām.
-Vecomamm, es tev salasīju peonijas,- es saucu, bet viņa neatbildēja. Es tās mēmi noliku uz galda un paskatījos viņas acīs, kā toreiz, kad man bija trīspadsmit gadu.
Viņa klusēja un sāka man glaudīt galvu. Bet ar otru roku viņa plēsa ziedlapiņas un uz tām skatījās. Lai gan es vēl biju mazs, es gribēju raudāt. Viņa bija jukusi, cik vien ilgi sevi atceros, bet es viņu mīlēju. Tas bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, ko vispār mīlēju. Taču tad viņa satvēra manu roku. Tā bija sagriezta un sāpēja, jo biju ar to gleznojis. Vecmāmiņa to sāka smaržot.
-Terpentīns?- viņa nočukstēja un viņas zilās acis caururba manas melnās.
Es pamāju ar galvu. Viņa visu saprata.
-Terpentīns...- Un viņa mani atgrūda. Es piecēlos, lai ietu prom. Un viņa sāka vaimanāt- Tu atkal esi šeit! Tu atkal uzliki lāstu! Tu uzliki lāstu! Lāstu!-
Ainas mainījās. Es biju izskrējis ārā. Es skrēju, cik ātri varēju līdz Lielajam ozolam. Es tajā uzrāpos un sēdēju uz ozola zara, jo biju pilnīgi drošs, ka varēšu pabūt viens. Taču garām gāja mani brālēni – Tods un Karls, kurš stūma riteni.
-Es vienreiz noturēju elpu zem ūdens minūti,-Tods lielījās.
-Nemelo! Neviens nevar tik ilgi aizturēt elpu!-Karls sacīja.
-Tas, ka tu nevari, nenozīmē, ka es nevaru.-
-Aiziesim līdz ezeram, un tur es pierādīšu, ka es varu!-
-Sarunājuši! Kas tur sēž tai kokā?- Tods rādījā uz mani ar pirkstu.
Karls pasmējās un noteica-Roberts. Kurš gan cits?-
-Eu! Robert!-
-Nu?- es atsaucos.
-Nāksi ar mums peldēties?-
-Es...es nevaru.-
-Kā nevari? Tev ir kaut kas labāks darāms?-
-Mani vectēvs nelaidīs,- es nopūtos.
-Tur būs arī Ketija.-Tods piebilda
-Jā, tev taču viņa patīk?- Karls pamēdījās un iebakstīja Todam. Abi brāļi sāka smieties un bļaut nepiedienīgus jokus.
Es sarkdams atcirtu – Nepatīk gan!-
Viņi iespurdzās un devās projām. Es tikai dzirdēju Karlu sakām – Redzi? Un tu domāji, ka viņš nāks?-
Es atceros to, ka raudāju, jo zināju, ka nevarētu iet līdzi. Mani nekad nekur nelaida. Man bija jākļūst par mākslinieku. Man bija jāmācās. Man bija jādzīvo izolācijā no saviem vienaudžiem. Man bija tik slikti un tik ļoti sevis žēl. Un vēl tā roka. Kāpēc man tik ļoti sāp roka?
Tumsa! Neskaties uz mani tā, bet atbildi! Kāpēc es biju sagriezies! Kādēļ tas man neliek mieru! Kādēļ es nevarēju aiziet ar viņiem? Un tur tā man nāca arvien tuvāk zvērojošām acīm.
-Tev nevajadzēja piedzimt. Tu biji dzimis nāvei. Roza bija tava tēva kļūda. Tu esi kā traips. Tu esi netīrums. Tu esi žīds.-
Un es nokritu no koka. Es sajutu zem sevis zemi. Es lūdzu Dievu, lai tas mani glābj, lai iedod kaut mazliet gaismas. Kaut sērkociņu, lai aizdedzina Tumsu aiz astes, lai pazūd mana murgu valstība. Un te arī bija atbilde.
Tādēļ tu sagriezi manu roku. Jo tu alki manu asiņu.
(Turpinājums sekos...)
