Piedodiet, ka daļu nebija tik ilgi, vienkārši es īsti nebiju mājās, lai tās rakstītu, bet neskatoties uz visu, lūk, turpinājums.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-6/757243
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-8/758642
4.diena
Murgi neatkāpās. Īsajos apziņas mirkļos es redzēju ārstu, tad savas sasietās rokas, tad sajutu šļirci ar zālēm un tad atkal tumsa. Es biju neatgriezeniski slims. Vienreiz murgodams, sajutu kādas rokas pie savas sejas. Tikai vienai būtnei ir tādas rokas. Tā bija Skārleta. Viņa bija nolaidusies šajā elles priekškambarī, lai tikai pieliktu savu maigo un vēso roku pie manas sakarsušās galvas.
Jau otro dienu man ir sajūta, ka es degu, un vīzijas kļūst arvien neciešamākas. Es saprotu, ka esmu psihiski slims, un mana slimība ir mana pārlieku lielā jūtība, kuru lieku lietā, lai spētu gleznot. Tāpat es zinu, ka būtu pilnīgi vesels, ja negleznotu. Taču kas es būtu, ja negleznotu? Man to būtu grūti izskaidrot parastam cilvēkam, kurš man teiktu – tev ir izvēle! Tu vari būt laimīgs, kopā ar mīļoto sievieti un saviem draugiem. Bet man, kā jau iepriekš teicu, izvēles nav. Tas ir aicinājums, kas ir stiprāks par pilnīgi visu. Laimīgs ir cilvēks bez aicinājuma! Viņa dzīve ir mierīga, tā ieslīgst rutīnā. Viņi nezina, ka pasaulē nav nekā skaistāka par rutīnu. Bet es tā nespēju dzīvot. Vai tādēļ ka esmu Ročesters? Domāju, ka nē. Tur ir kaut kas ar dvēseli. Man vēl ir jātiek ar to skaidrībā. Esmu tik tālu no pašapzināšanās.
Nē, bet, kas es vēl būtu varējis būt? Sabiedrisko attiecību speciālists? Jurists? Smiekli nāk pa to domājot. Un mans tēvs arī māk gudri runāt- tu izskaties noguris! Tev nevajadzētu strādāt tik daudz!
Bet šeit es atkal biju attapies vietā bez izvēles. Mani ar Skārletu izdzina no Ēdenes dārza. Mūsu mīlestība bija grēcīga- to neatzina ne viņas, ne mana ģimene. Tā mēs palikām vieni un visu pamesti bez graša kabatā. Vienīgais, kas bija palicis bija manas mātes mantojumā atstātais dzīvoklis. Viss tajā bija novecojis, tas atradās neīpaši labā rajonā, tā dēvētajā Mākslinieku mājā, kurā dzīvoja neatzīti mākslinieki un bohēmisti. Ja nebūtu šīs slēptās brālības, izturēt šo gandrīz trimdu būtu neizturami. Bet visgrūtāk klājās Skārletai. Viņa bija nākusi no augstām aprindām, viņa bija izlaidīga bagātnieku meitiņa, kura neprata uzcept pat olu. Man tas likās mazliet aizkustinoši redzēt,kā viņa bija nokritusi no gaisa pilīm uz vēsās, slapjās zemes. It īpaši tādēļ, ka viņa to darīja manis dēļ. Problēma bija tajā, ka mēs abi bijām spītnieki. Bet mana ģimene to neredzēja. Arī mani draugi no sākuma to neredzēja. Visi, izņemot Kortniju, lika man Skārletu pamest, jo viņa man nesīšot tikai sliktu. Bet viņiem jau nevar pārmest. Tiesa viņi to teica pēc tā, kas notika ar mani un Henrieti. Ak, jā, vēl bija arī Henriete. Un bija arī Bens. Un bija arī...
XXX
Tātad es stāvēju pie universitātes durvīm, kurā studēju mākslu, un turpināšu to studēt. Mans sniegums iestājeksāmenos bija ļoti pārliecinošs, tādēļ iestājos bez problēmām(un būtu dīvaini, ja būtu citādi). Es beidzot jutos, ka esmu savā vietā, starp savējiem. Vairs nekādas Džesikas, nekādu intrigu. Vienkārši māksla un viss. Pirmajā studiju dienā es biju ļoti uzmanīgs. Kā saprotat, man nepatīk iepazīties ar cilvēkiem. Bet drīz mani sagaidīja pirmā vilšanās. Man mani kursa biedri likās muļķīgi bohēmisti ar salīdzinoši mazu nojausmu par mākslu kā tādu, un tas mani kaitināja. Īpaši riebīgs man likās Džeimss. Viņš bija tipsisks skolas skaistulītis- ar viduvēju talantu, bet glītām acīm un matiem. Es zināju, ka viņš paslepus mani izsmēja. Es biju dzirdējis, kā mani kursa biedri mani sauca par vampīru, jo es ar savām melnajām acīm, melnajiem matiem, balto ādu un melnajām drēbēm un drūmo seju pēc tāda izskatoties. Vēl mani sauca par rūgto nāvi.
Varbūt viņiem bija taisnība. Nekad neesmu izstarojis dzīvesprieku, bet viņi visi bija starojoši un tik dzīves pilni. Toreiz es jutos nožēlojami. Reizēm bija pat grūtāk nekā skolā, jo šeit man pat īsti nebija draugu, kā arī šeit es biju labākais kursā. Es biju paraugs un piemērs. Es sajutu citu skaudību. Man bija ļoti grūti ar to sadzīvot.
(Turpinājums sekos...)
