Hey. Cerams, ka jums patiks. :)
Daniela satpunkts.
Pagājusi jau stunda kopš Karo ir operāciju zālē. Atskrien mans tēvs.
Es pirmo reizi esmu uz viņu tik saniknots, un arī pirmo reizi uz viņu kliedzu: '' Tu teici, ka viņai nekas nenotiks! Kā tu varēji. Viņa man ir viss! '' jūtu, ka mani pārņem skumjas un bēdas. Mani kāds apķer no mugurpuses. Tā ir Anna.
Viņa mani mierina: '' Daniel, viss būs labi! Viņa to izturēs. Viņa mīl tevi, tādēl izturēs.'' Es jūtu kā manas acis paliek mitras. Kā es tagadgribētu dzirdēt manas princesītes zvārgojošos smieklus un redzēt viņas smaragdzaļās, mirdzošās acis, kas skatās uz mani ar apbrīnu un rūpēm vienlaikus.
Tēvs uzliek roku man uz pleca: '' Dēls, mūsu plānotā avārija bija domāta pie luksafora pēc simts metriem.Es zinu, ka tas tev nesniedz mieru, bet es darīšu visu, kas iepējams, lai palīdzētu Karo.'' Es paskatos tēva acīs un redzu sapratni un žēlumu. Es ciest nevaru žēlumu. Nokratu viņa roku no pleca un izraujos no Annas apskāviena. Es aizeju uz savu palātu. Kāpēc?! No sākuma Kails, tagad mana princesīte. Mani rīt laidīs ārā, bet kāda jēga no tā, ja es nevaru to nosvinēt ar princesīti. Es ielienu gultā un saraujos cik vien mazs varu sarauties. Domāju par Karo, par viņas smiekliem un skūpstiem, par viņas ķermeni, par glāstiem, pār viņas zoodārzu, par to, kā viņa nosarkst. Ak, kā es gribu viņu apskaut, jo zinu, ka tad viņa jūtas droši. Manas pārdomas iztraucē Anna, kas ielido manā palātā.
''Danie, operācija bija veiksmīga. Viņai ir smags smadzeņu satricinājums un 12 muguras skriemelis izkustējies no vietas, bet Karo muguras smazenes netika ne aizskartas,ne bojātas. Viņai viss būs kārtībā,'' viņa smaidot sacīja. Es ar tādu pašu smaidu pielecu kājās un no prieka apķeru Annu. Es nedaudz sarāvos, jo neaprēķināju savas sāpes. Ievainojums vēderā vēl liek manīt. Pašlaik man ir vienalga. Es izskrienu no palātas, bet apstājos, jo nezinu, kur skriet.
Anna tikai iesmejas: '' Pretējā palāta, trīsdesmit piektā.'' Es laimīgs un saviļnots ieskrienu palātā, bet viņa vēl nekustīgi guļ.
Ārsts pienāk klāt un saka: '' Liepiņas jaunkundze atmodīsie tikai pēc kādām piecām stundām, kad narkoze sāks iet ārā.'' Es asakos par informāciju, noskūpstu Karo pieri un eju ārā no palātas, lai viņa vēl paguļ. Es ieeju dušā nomazgāties un tad aizeju pie ārsta pajautāt atļauju par iziešanu no slimnīcas telpām, lai aizietu uz veikalu. Ārsts piekrīt, un es aizeju uz puķu veikalu, kur nopērku viņai baltu puķu pušķi, lielu lāci un vēl kādu maziņu nieciņu. Atgriežos atpakaļ slimnīcā. Karo vēl guļ, tāpēc lāci nolieku pie princesītes kājām, bet puķes ielieku vāzē. Es apsēžos un gaidu, kad mana princesīte atvērs savas jaukās actiņas. Viņa pat tagad ir apburoša. Mana princesīte.
Karo atver acis un pasmaida: '' Vai vari atnest ūdeni?'' princesīte mani lūdz. Es piekrītu un skriešu metos pakaļ ūdenim. Tiknēr Anna laikam ir pamanījusi manu priecīgo sejas izteiksmi un iespiedzas. VIņa ieskrien pie princesītes.
