Varat apsveikt sevi un mani, jo 20. daļa ir jau sagaidīta. :) Komentējiet, ko jūs sagaidat. :)
Karo skatpunkts.
''Bet tu, princesīt, vari ciest,'' viņš lūdzoši man sacīja un acīs bija salasāmas rūpes, skumjas, bailes, neziņa un bezspēks.
Es pakatījos uz viņu: '' Nevaru, jo es zinu, ka mans enģelis mani sargās un neļaus man aiziet no šīs dzīves vai ciest. Šis enģelis esi tu, Daniel! Tu esi mans enģelis. Es tevi mīlu!'' Es piegāju pie viņa un noskūpstīju. Viņš atbildēja skūpstam, bet viņa lūpas bija nedrošas, tādas pašas kā viņa acu skatiens un drošvien arī domas.
''Galu galā, kurš aizsargā visus tuviniekus,'' es viņam paskatījos acīs: '' viss būs labi!''
Visu atlikušos laiku līdz man būs jāiet pie Alberta, es mācījos, kā pareizi runāt, uzvesties, melot, izaicināt, iekārdināt, nomierināt. Bet kad pienāca laiks, kad biju pie durvīm un grasījos iet iekšā, es vienalga jutos tā, it kā nebūtu gatava. Jutu, ka mani ceļgali trīc. Es ievilku dziļu elpu un devos iekšā.
Ieraudzīju Annu sēžam krēslā pie virtuves galda un raudam.
Es pieskrēju pie māsas: '' Kas notika, mīļā? Viss būs labi, tagad tu būsi drošībā. Pasaki Danielam, ka es viņu vienmēr mīlēšu, pasaki arī vecākiem, ka es viņus mīlēšu un lai labāk nemeklē mani. Bet tevi, mīļo māšuk, es vienmēr būšu tev blakus un aizsargāšu.'' Māsa paskatījās uz mani un es ieraudzīju, kāpēc viņa bija raudājusi. Annas kreisais vaigs bija sagriezts trijās vietās, krevele vēl nebija pārvilkusies pār ievainojumu, tas nozīmē, ka tas bija nesen.
Es paskatījos uz Albertu: '' Tu, izdzimteni! Tagad palaid vaļā māsu. Es esmu tava, '' pēkšņi pār vaigu sāka ritēt nevaldāmas asaras. Es izsaucu taksi.
Kad taksis atbrauca, cieši apmīļoju māsu, bet viņa man ausī iečukstēja: '' Turies! Es nekad nepadošos!'' Jau gatavojos sēsties taksī kopā ar māsu, kad pamanīju Alberta rokās pistoli. Samaksāju šoferim, lai Annu aizved uz slimnīcu. Es biju pamatīgi uztraukusies, dusmīga un baiļu pārņemta.
Es strupi iesaucos: '' Ko tu gribi? Kāpēc tu man to nodari?''
Kad atbildi nesaņēmu nedaudz nomierināju sevi un turpināju: '' Varbūt, lai neizplūstu asarās, esot mājās un redzot šo visu, braucam prom?''
Alberts nedaudz iesmejas: '' Nē, no sākuma tu būsi mana. '' Viņš pienāk man klāt un noskūpsta. Man nav citas izejas, kā vien atbildēt viņa skūpstam, taču tas mani šķebina, un man metas nelabi. Es nedaudz atraujos, bet ne tā, lai viņš sadusmotos.
Skatos tieši viņa acīs: '' Būtu labāk, ja mēs aizbrauktu prom. Tad es tevi cienītu vairāk. Starp citu, ja tu nedaudz pacenstos un sagādātu kaut nedaudz romantikas, iespējams tas vairs neliksies tik slikti. Varbūt tas būs ka kādreiz, atceries?'' es viņam meloju, bet to neizrādu. Jūtu, ka manās acīs var redzēt lūgumu, un zinu, ka viņš nepretosies. Viņš nekad nav varējis manām lūdzošajām actiņām pateikt nē. Alberts pasmaida un pamāj ar galvu, piekrītot tam, ko sacīju.Es nedaudz pasmaidu.
Alberts iedarbina māsas mašīnu. Mēs izbraucam no piebraucamā ceļa, kad mašīnā ietriecas smagā mašīna. Es izjūtu vien sāpes un bailes. Pēdējais, ko redzu, ka Alberts cīnās par savu dzīvību., un tad es zaudēju samaņu.
ak nee... kas bus tālāk...:(
