Tātad šī daļa būs par Karo sapņiem, ko viņa izsapņoja, kamēr viņu operēja. Komentējiet, kā jums patika. :) Un ko jūs vēlētos tālāk. :) Zinu, ka ar nepacietību gaidījāt. Lūk te jau arī ir.
Karo skatpunkts.
Pēdējais, ko atceros, kā Alberts cīnījās par savu dzīvību un tad es atslēdzos. Kad atguvu samaņu, mani veda cauri gaitenim, kurā pie griestiem bija garenas lampas, bet sienas baltas un zaļas. Laikam esmu slimnīcā. Man paliek slikti, sāk dunēt galvā, es jūtu, kā atkal zaudēju samaņu
Es atveru acis. Esmu lielā pļavā, kur ir daudz margrietiņu un magoņu. Te ir tik skaisti. Es sapņoju. Pie manis pienāk Daniels un maigi noglāsta manu vaigu. Viņš paņem mani uz rokām un nes savās skavās. Pēkšņi viņam uz muguras izplešas divi balti, skaisti enģeļa spārni. Es tiem pieskaros. Spārni ir mīksti un pūkaini. Tie nes mūs augšup. Mēs lidojam. Daniels mani ved uz debesīm. Es zināju, ka viņš ir enģelis.
Es fonā dzirdu, ka kāds runā: '' Dakter, mēs viņu zaudējam, '' bet man ir vienalga, jo esmu Daniela skavās.
Mani kāds sauc: '' Princesīt, neuzticies viņam. Es šeit lejā esmu īstais Daniels. Manu princesīt. Neaizej no manis.'' Es paskatos lejā tur tiešām ir Daniels, bet kā skavās tad esmu es? Paskatos uz šo Danielu, kurš jau ir pārvērties par Albertu.
Es dzirdu, ka Daniels lejā sauc: '' Lec, princesīt! Es tevi noķeršu, '' viņš mani iedrošināja. Es lecu. Daniels tiešām mani noķēra. Tad mēs maigi noskūpstījām viens otru un ārdījāmies pa skaisto pļavu.
Tad viss sāka kļūt balts. Es jutu, ka lēnām sāku atmosties. Es atveru acis, bet priekšā man raugās Daniela skaistās, bet noraizējušās acis. Es pasmaidu, jo viņš man atkal ir blakus. Jūtu, ka mana mute ir tik sausa kā smilšpapīrs.
Palūdzu Danielam: '' Vai vari atnest ūdeni? '' es viņam lūdzu. Viņš piekrīt un skrien pēc ūdens. Izdzirdu Annas spiedzienu. Tas laikam no laimes. Viņa ieskrien palātā un apķer mani. Ak, kā es mīlu savu māsu. Pirms pāris stundām viņa vēl bija Alberta gūstā.
'' Kā iet, māšel. Kā jūties?'' viņa man maidot vaicāja.
''Tā, gribas dzert, bet Daniels jau nes. Man ļoti sāp galva un nedaudz mugura, '' es viņai saku.
Viņa man uzsmaida: '' Tā varētu būt, tev ir smags smadzeņu satricinājums un divpadsmitais skriemelis bija nedaudz izbīdījies no vietas.'' Ienāk Daniels un iedod man padzerties. Es izdzeru visu glāzi uzreiz. Man tā slāpa.
Māsa pasmaida: '' Es atstāšu jūs divatā.'' Mēs abi pasmaidam. Daniels pienāk man klāt un noskūpsta no sākuma pieri, tad degunu, bet tad atrod ceļu līdz manām lūpām. Viņš apsēžas pie manas gultas.
''Nuk kā patīk, '' viņš norāda uz baltu puķu pušķi, tad uz lielu lāci. Es neviļus pasmaidu.
''Tu esi tik mīļš un jauks, '' es iesaucos.
''Bet ir vēl kas, kāds nieciņš, '' Daniels notupjas uz ceļa: '' tad, kad man likās, ka šovakar tevi zaudēšu. Es zinu, ka nevarēu bez tevis dzīvot. Es zinu. Tev vēl ir tikai sešpadsmit, bet, ja tu piekritīsi, mums nav jāaprecas tagad, bet varam to darīt, kad būsi pilngadīga. Ko teiksi? '' Jūtu, ka man pār vaigiem līst asaras. Ko man viņam teikt, kas notiks, ja viņš nebūs mans īstais?! Es zinu, kas man viņam ir jāsaka.
