Mana dienasgrāmata- 9.septembris0

<<Sākums

<<Sestā daļa

Rīts sākās ar modinātāja zvanu. Pirms tam, kad gulēju, brīdi pa brīdim vēru acis vaļā, jo uztraucos, ka es varbūt esmu nogulējis. Uztaisīju pāris sviestmaizes, bet aizmirsu par brokastu pārslām (ko sapratu tikai tagad).
Šodien biju pamodies 10 minūtes vēlāk, bet laiks pāri vēl jo projām palika(domāju, ka tāpēc, ka aizmirsu par brokastu pārslām). Autobusu atkal bija jāgaida un atkal skolā biju vēlāk, bet šoreiz vēl vēlāk (mani sāk uztraukt tas, ka tādā tempā es arī varētu kādreiz nokavēt).

Pirmais pāris bija fizika. Man patīk fizika, šī iemesla dēļ es dabūju 9 pamatskolas liecībā (pareizāk sakot, fizikai patīku es, jo pats pret fiziku īpaši savādāk nebiju izturējies - man vienkārši tā padevās). Runājot par fiziku, ir viens interesants stāsts. Kad mācījos pamatskolā, man matemātikā gāja viduvēji, bet dažreiz pat bija kāds devītnieks, turpretī fizikā man visu laiku gāja labi. Matemātikā saskaitīšana nepadevās, bet fizikā es varu veiksmīgi bez mistikas nonākt līdz pareizai atbildei. Vēl man fizikā ļoti patīk pieraksts, ka jāveido 3 lodziņi, kuros katrā ir jāveic sava darbība: vienā jādefinē dotie, otrā jādefinē izmantojamās formulas un trešais ir rēķināšanai.
Šodien nekas ārkārtīgi nopietns fizikā nenotika, pierakstījām SI sistēmas vienības (es pat varēju palīdzēt skolotājai un pateikt, ko viņa vēl nav uzrakstījusi, bet man tomēr šķiet, ka viņa pārbaudīja, vai tiešām esmu tik spējīgs, ka dabūju 8, ups, 9 liecībā). Šajā pašā pārī pasniedzēja runāja par to, ka katrai darbībai ir pretdarbība un minēja variantu, ka tad, kad cilvēks iesit otram cilvēkam pa aci, tad pirmā cilvēka dūre saņem tik pat lielus zaudējumus kā otra cilvēka acs (kaut kas, ko vajadzētu paturēt prātā, tāpēc viss ir jārisina verbāli!).
Otrais pāris bija dziedāšana! Piedodiet! Es gribēju teikt - latviešu valoda. Vajadzēja rakstīt diagnosticējošo darbu. Skolotāja iepriekš bija sabiedējusi sakot, ka 4 pie viņas ir augsta atzīmē. Zinu to, ka nepadodas man latviešu valoda, sāku domāt par to, ka man ies diezgan plāni. Kad sākām pildīt diagnosticējošo darbu, pareizāk sakot uzzīmējām tabulu, kas bija nepieciešama 1.uzdevumam, rindu, kurā sēdēju pēkšņi pasauca uz 3.stāva zāli dziedāt. Kad mēs cēlāmies un gājām garām skolotājai, viņa teica, ka saož, ka kāds ir dzēris. Nodomāju: "Nu protams, kā savādāk var uzrakstīt kādu ieskaiti latviešu valodā?"
Tā rinda, kura bija atnākusi dziedāt, pēc iespējas centās radīt iespaidu, ka viņiem ir šausmīga balss (nezinu kāpēc). Pēc dziedāšanas pārbaudes biju vienīgais, kurš izrādīja interesi atgriezties klasē uz reiz, tiklīdz mūs atbrīvoja (nezinu, kāpēc pārējie nenāca). Kad atgriezos latviešu valodas klasē, varēju turpināt diagnosticējošo darbu, kurš, starp citu, man šķita diezgan interesants un jautrs (tas nenozīmē, ka to labi uzrakstīju! Man patika un likās interesanti uzdevumi, kas tur bija). Kā jau tas notika matemātikā, vakar angļu valodā un tagad latviešu valodā, paliku pēdējais klasē šo darbu rakstīt (secinājums: esmu vislēnākais klasē, sad story, bet labi, ka citiem nav tik slikti kā man).
Daļu pusdienu pārtraukuma iztērēju, lai pabeigtu diagnosticējošo darbu, bet nonācis ēdnīcā, secināju, ka tur ir daudz cilvēku, tādēļ gāju gaidīt nākamo pāri, kas bija matemātika. Matemātikā vajadzēja rakstīt diagnosticējošo darbu, bet tas nebija uz atzīmi un šī iemesla dēļ, es dzirdēju diezgan interesantas lietas no kursa biedru puses. Piemēram: "Vai tā izskatās taisnleņķa trijstūris?"
Šajā pārī biju diezgan nervozs un visu laiku grozījos. Divus uzdevumus neizpildīju (tie "noklīda" pa vidu pārējiem), kad kad kārtējo reizi atskanēja zvans. Salecos, nodevu darbu un aizskrēju tālāk, jo baidījos, ka kavēju nodarbību.
Šī nodarbība, kuru es tomēr nenokavēju, bija rasēšana. Man ir uzskats, ka no dabas nevaru novilkt taisnu līniju. Par to līdz šim nebiju uztraucies, jo uzskatīju, ka esmu jaunā iestādē un viss sākas no jauna, bet iedomājaties tik! Ir rasēšana, kur visam jābūt precīzi līdz milimetra trešdaļai, un es, kurš nevar novilkt taisnu līniju. Vai varat iedomāties, kā tas beigsies ?
Pa vidu šim pārim (kā jau tas tagad ir ierasts) kāds vecākā kursa jaunietis klauvēja pie durvīm un prasīja slotu. Pasniedzējs piedāvāja divus variantus: profesionālo un amatieru (profesionālais -grīdas slota, kura ir nolauzta un palikusi tikai birste ar nelielu daļu kāta, bet amatieru - vesela slota ar šaupeli). Jauneklis brīdi padomāja un teica, ka vēlas profesionālo versiju. Kad viņš to ieraudzīja, jauneklis pasmaidīja un teica, ka jā, tiešām ņemšot. Pasniedzējs to novērtēja ar vārdu:" Respect!" Vēl man likās interesanti, ka jaunietis, atbildot uz jautājumiem, "jā" vietā teica "jū!". Vienvārdsakot, bija interesanti.

Pēc pāra es biju izdomājis, ka uzspēšu uz autobusu, kurš būs pēc 20 minūtēm, bet man ceļš no koledžas līdz pieturai aizņēma 20 minūtes un pat redzēju, kā autobuss aizbrauc. Bija stundu jāgaida.
Autobusā iekāpis ieraudzīju kaimiņu. Klusi nosmējos, jo biju pārsteigts viņu ieraudzīt, bet kāpēc gan, ja viņš arī mācās Rīgā un arī brauc mājās ? Tālāk braucot, man pretī izdomāja apsēsties kāda persona. Es biju izvēlējies šausmīgu vietu. Krēsls, uz kura biju sēdējis, atradās uz paaugstinājuma, kuru veido izliekums, kurš tur ir tāpēc, ka riepa, kā dēļ man nebija kur likt kājas un tur, kur es tās biju licis, tā jau bija otra cilvēka vieta. Es ievēroju, ka pie sienas ir neliels rokturis. Pret to atbalstīju kāju, kas bija tuvāk logam, un viss bija diezgan ērti (paklusēšu, ka tagad uz kājas ir iespiedums, vēl viens papildus robs ;). Kamēr braucu autobusā, iekāpa persona, kas reiz iepriekšējajā skolā bija klasesbiedrs, bet aizgāja uz citu skolu pirms beidzām pamatskolu. Es domāju: "Vai viņš ir tāds pats, kāds bija, kad vēl mācījās tajā iestādē, vai ir mainījies?" Man ir iespaids, ka ir cilvēki ar līdzīgām īpašībām un izpausmēm, tas ir - sākumskolā, pamatskolā un tagad ir cilvēki, kas neliekas sveši, šķiet it kā pazīstami. Tomēr domāju, ka citā iestādē satiekot citu, lai arī līdzīgu cilvēku, iepriekšējā ("līdzīgā") persona manā atmiņā zaudē īpašības, kuras es reiz saskatīju.
Domāju - vajadzētu taču sasveicināties, bet gaidīju, ka viņš uzsāks sarunu, bet pēc tam baidījos, ka viņš varētu mani nepazīt, bet tādā gadījumā, man būtu kas interesants, ko pastāstīt. Ah! Un tad viņš izkāpa!
Nu, ko! Autobusā redzēju dažas pazīstamas sejas.
Kad tiku līdz mājām, iegāju veikalā, jo vajadzēja nopirkt maizi. Veikalā sastapu iepriekšējās mācību iestādes informātikas skolotāju. Viņa izskatījās priecīga mani redzēt.
Sāku "medīt" maizi. Ieraudzīju "Sviesta baltmaizi", nosaukums bija interesants, gandrīz nopirku, bet derīguma termiņš nebija labs, tādēļ paņēmu blakus esošo maizi. Kad gribēju samaksāt - piedzīvojumi turpinājās! Izrādījās, ka kases sistēma bija "pakārusies" (nabaga sistēma, bet nevarētu teikt, ka tā būtu bijusi jauna... Windows xp...).

Astotā daļā >>