Mana dienasgrāmta- 10.septembris0

<<Sākums

<Septītā daļa

Pulksten sešos pamodos diezgan optimistisks un priecīgs. Tagad mājās atkal ir "maisiņu" tēja, bet tas mani neiepriecina, jo tagad atbalstu vecāku teikto, ka šī konkrētā tēja garšo pēc papīra (papīrs nav pārāk garšīgs).
Šodien viss iet diezgan raiti un nav kur kavēties. Beidzot aizeju uz pieturu. Sagaidu autobusu un nopērku biļeti (pēc laika pievienojās kaimiņš). Viņš pastāstīja, kā klājas jaunajā skolā (neizklausījās, ka viņam ietu viegli!). Bez tam! Kā jums patiktu variants, ka, kavējot skolu, kāds pieraksta jūsu vārdu, sakrājoties 40 kavētām minūtēm, to ieskaita kā vienu kavējumu. Ja turpināt kavēt, par jums ir ziņojums pie ziņojuma dēļa, bet, ja aiz vien turpināt kavēt (līdz 10 mācību stundām), tad jūs izslēdz!

Beidzot bija diena, kad pastāvīgi nemigu autobusā, bet šoreiz tas pārvietojās ilgāk un pieturā biju vēl vēlāk, un tas sāka mani jau uztraukt. Ja tas tā turpināsies, tad varētu būt arī slikti un iespējams, ka uzzināšu, ka koledžā ir kas līdzīgs par kavējumiem...

Tieku līdz pirmā pāra kabinetam - lietišķās programmas. Līdz sākumam ir palikušas dažpadsmit minūtes. Šī pāra laikā mēs rakstam kontroldarbu informātikā (jo vienā un tai pašā dienā ir informātika, bet stundas samainīja vietām) par ergonomiku. Mums tika dota iespēja paņemt rūtainu A4 lapu, uz kuras vajadzēja atbildēt uz 10 jautājumiem. Vecais klasiskais variants, bet tēma interesanta un jautājumi arī. Gāja interesanti pildot un ceru, ka pasniedzējai būs interesanti pārskatīt darbu, bet to es jums vēl nevaru pateikt.

Ir interesanta lieta, ko vēl neesmu stāstījis. Koledžā stundu zvans ir fragments no skolas himnas, un tagad man ir jautājums: vai, kad skan zvans, ir jāceļas kājās?

Tālāk sekoja angļu valodas pāris. Tajā mums teica, ka nākamajā pārī vajadzēs grāmatas. Ak! Es vēl tagad atceros, kā es tās pirku. Es ienācu grāmatveikalā, kurš atradās centrā, un jautāju, vai viņi pārdod angļu valodas grāmatas. Viņi atbildēja apstiprinoši un pajautāja, kāda autora. Es teicu "Longman". Tad man pajautāja, kādas sarežģītības pakāpes. Es teicu, ka man vajag ar uzrakstu "new" un violetu. Uz mani aizdomīgi paskatījās, pieveda pie plaukta ar grāmatām un pajautāja, vai šo. Es apmierināts teicu, ka jā.
Pārī mums teica, ka būs teksts, kuru vajadzēs atstāstīt, bet pirms tam mums vajadzēja to izlasīt un izrakstīt nesaprotamos vārdus. Kad man aiz muguras sēdošais klasesbiedrs teica, ka viņš visu saprot, tad skolotāja, zinot, ka viņš nezin, pajautāja, ko nozīmē "lingua franca". Viņš nevarēja atbildēt.

Tālāk sekoja pusdienas, kuras es neapmeklēju, jo man nepatika piedāvātais. Pēc pusdienām pienāca informātikas pāris, kurā mēs mācījāmies par lietišķajām programmā (kā jau teicu, priekšmetus samainīja vietām). Šajā stundā mums tika piešķirta pagaidu pielaide datoriem. Tika pārbaudītas mūsu zināšanas darbā ar "MS Office Word 2013". Šis bija darbs, kuru es beidzot pabeidzu ne pēdējais.
Kamēr gaidīju uz nākamo pāri, dzirdēju, kā kursabiedri teica, ka koledžā ir dīvāns, kurš ir ļoti ērts, bet pie tā ir uzraksts:" Sēdēt aizliegts!"
Sekoja vēsture, kurā bija kontroldarbs. Pat ja es regulāri atkārtoju(tas ir- pārlasīju atkal un atkal kladē pierakstīto) tēmu, es nejutos visai spējīgs. Bija dažas lietas, kuras es zināju, jo biju atkārtojis, bija lietas,kuras nezināju, jo nedomāju, ka tās tur būs un bija lietas, ko spēju atbildēt, jo tad, kad mums stāstīja par to, bija interesanti. Tagad atliek cerēt, ka atzīme būs tik pat interesanta.

Pēc kontroldarba ātrā solī gāju uz pieturu. Pat ja esmu jau vairākas reizes nokavējis autobusu, tik un tā uzskatīju, ka šī būs tā reize, kad uzspēšu! Un tā arī notika, bet kad nonācu pieturā, man bija jāgaida 30 minūtes. Ar to nebiju rēķinājies, bet tas ir mazāk kā gaidīt stundu.
Kamēr gaidīju, pie manis pienāca meitenīte ar mazu bērnu un teica, ka viņš ir apmaldījies, vai es nezinātu, kur ir viņa vecāki, un vai es nevarētu palīdzēt viņam, jo viņa steidzas. Par laimi, kamēr viņa to stāstīja, atnāca persona, kas bija par bērnu atbildīga (happy end!).

Kamēr turpināju gaidīt autobusu - pamanīju, ka kādas ēkas pirmā stāva logā uz palodzes sēdēja kaķis. Kaķis bija pavisam melns (sākumā es viņu tā redzēju), bet fons bija rozā (aizkari), uz kuriem viņš sēdēja. Izskatījās gluži kā skatlogā.
Piegāju kaķim tuvāk, bet tas skatījās uz mani ar izbolītām acīm (tiešām šķitu viņam tik briesmīgs?). Viņa acu zīlītes bija šausmīgi šauras (gaisma viņam šķiet bija par spilgtu!). Kamēr mēs viens otrā skatījāmies, viņam apnika. Pienāca cits cilvēks, kam kaķis pievērsa uzmanību. Tad es ievēroju, ka kaķa pakrūte ir baltā krāsā. Tātad - pilnībā melns viņš nebija.

Beidzot pienāca autobuss, biju priecīgs, ka šodien beidzot savlaicīgāk nokļūšu mājās. Atradu vietu, kur iekārtoties, un sāku rakstīt vecākiem vēstuli, ka braucu mājās (man ir ļoti svarīgi atskaitīties vismaz 2x dienā). Pie manis pienāca konkrēta persona un apsēdās blakām. Es biju ļoti priecīgs viņu satikt.

Laimīgi mājās! Vēl vienas ceturtdienas oficiālā daļa beidzās.

Devītā daļa>>