Marats vēl piebilst, ka vietējie ļaudis liek īpašas cerības uz ekoloģiskā tūrisma attīstību šinī rajonā un Čečenijā kopumā. Tad šeit bez lopkopības varētu parādīties papildus nodarbes un iespējams radīsies papildus darbavietas, kas arī veicinās ļaužu atgriešanos šajā pasakaini skistajā kalnu ielejā. Ko lai piebilst? Varu tikai novēlet lai Maratam un čēberlojiešiem izdodas realizēt visus planus un lai piepildas viņu sapņi par Čeberlojas rajona atdzimšanu.
Neveiksmīgais brauciens uz Harkaras (Harkarojas) aulu.
Tā nu malkojot tēju un pļāpājot laiks paiet ātri. Ir jau pēcpusdiena, bet mēs vēl gribam nokļūt līdz ūdenskritumiem un Harkaras aulam, kurā iespējams apskatīt vienīgo šīs ielejas vainahu torni, kurš daudz maz ir saglabājies līdz mūsdienām. Marats saka, ka mums jāatgriežas Hojas ciemā, kur dzīvo viņa labs paziņa kuram pieder bezceļu automašīna Ņiva un Marats ir parliecināts, ka viņa čoms neatteiksies mūs aizvest līdz Harkaras aulam. No Hojas līdz Harkaras aulam esot iespējams nokļūt pa aizas pretējo nogāzi.
Tā nu mērojam ceļu atpakaļ uz Hojas aulu, kurā šorīt jau pabijām. Šeit vienā no viensētam satiekam arī Marata paziņu Huseinu. Protams atkal seko tējas pauze un papļāpāšana. Šādas tējas pauzes un apspriedes šeit kalnos ir ierasta lieta. Steiga šeit ir nevietā, un tas braucot uz Kaukāzu noteikti ir jāņem vērā. Vārds pa vārdam un Marats beidzot ir nonācis pie lietas dēļ kuras šeit esam atbraukuši. Tātad Marats dod mājienu Huseinam, ka būtu ļoti labi, ja viņš mūs varētu ar savu auto aizvest līdz Harkaras aulam.