Čečenija. „Dižo Vaina*u zemes” 1. daļa: Groznija.44

Tagad šīs kapu plāksnes līdzīgi kā iepriekšējā memoriālā ir uzstādītas šeit, un sarindotas vairākās rindās skvēra zaļajā zonā. Papētot smalkāk pamanu, ka faktiski visi uzraksti uz šīm akmens plāksnēm ir iekalti arābu drukā. Tātad šīs plāksnes ir saglabajušās vēl no tiem  laikiem, kad čečeni rakstībā izmantoja arābu burtus. Šodien zināmā mērā, uzspiestā kārtā, čečeni lieto kirilicas alfabētu, bet šeit neatrodu nevienu plāksni kurā tas būtu izmantots.

Runājot par šiem memoriāliem vēl piebildīšu, ka par to pretrunību nedaudz apspriedos ar pāris čečenu vīriem, kuri man izklāstīja savu viedokli un tas ir tāds. Pasākumu ar memoriāla pārcelšanu viņi īsti neatbalsta. Tajā pat laikā esot jāpriecājas, ka šādu memoriālu vispār izveidoja, jo pirms dažiem gadiem tas nebūtu iespējams vispār. Krievijas valsts varas iestādes šādu memoriālu veidošanu uztverot visai nervozi, bet neskatoties uz to Čečenijas vietējie vadoņi pedējā laikā arvien biežāk atļaujas šo to darīt arī bez saskaņošanas ar virskungiem. Veco memoriālu Krievijas militaristi tāpat bija izpostījuši un varbūt pat ir labāk tā, ka to izveidojā jaunā vietā. Arī jaunā memoriāla vieta nav slikta, ja neņem vērā jau pieminēto kaimiņu būšanu ar otru memoriālu. Galu galā viens no vīriem piebilst, ka laiki vēl mainīsies un šo kļūdu būs iespējams izlabot, kā pimeru minot jau no skvēra aizvākto Ahmata Kadirova pieminekli.

Starpcitu! Man te rodas jautājums! Kad beidzot Čečenijā tiks izveidots memorials visiem pēdējo divu Čečenijas karu mierīgo iedzīvotaju upuriem? Tāda cik es zinu šeit patreiz vēl nav! Atgādināšu, ka pēdējo karu laikā Čečenijā bojā gāja vairāk kā 200 tūkstoši mierīgo iedzīvotāju, no kuriem vairāk kā 30 tūkstoši bija bērnu. Gandrīz tik pat daudz iedzīvotāju skaitās bezvēsts pazuduši, un vēl tik pat tika sakropļoti un kļuva par invalīdiem (precīza informācija par upuriem vēl jo projām nav arī apkopota)!

Kā to visu var nosaukt? Viennozīmīgi tas bija kārtējais genocīds pret čečenu tautu! Tātad arī šī genocīda upuri ir pelnījuši lai viņu piemiņai tiktu izveidots memoriāls. Tomēr šķiet, ka cilāt  tēmu par šādu memoriālu šodien vēl ir pāragri, jo tas izcels panisku reakciju Krievijas varas aprindās un patreizējie Čečenijas varas vīri vēl nav gatavi aktualizēt šo tēmu, baidoties no Maskavas reakcijas. Bet, es esmu pārliecināts, ka šāds memoriāls ir nepieciešams un agri vai vēlu tāds taps!

 Vainahi un islāma tradīcijas.

Represeto piemiņas memoriālu esmu apskatījis un kā jau minēju, par čečenu un ingušu izsūtīšanu, un genocīdu vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad apmeklēšu pamestos kalnu ciematus. Tagad nedaudz novirzīsimies no kara tēmas un es dodošos mošejas „Čečenijas sirds” virzienā. Tur jau varēsim apspriest ko citu, piemeram parunāt par garīgām tēmām, ko arī darīšu.

Pirms nonāktu līdz mošejai man nākas šķērsot krustojumu, bet policijas darbinieki aptur gājēju plūsmu pāri tam. Lūkoju kas tad notiks! Pēc īsa mirkļa no laukuma pie mošejas virzās grupa motociklu (baikeru) un šķērso krustojumu. Redzot ka esmu pagriezis savas foto kameras objektīvu pret motociklistiem viens no viņiem pamāj man ar roku, kā sveicinādams. Tālāk motociklisti aizjoņo pa Ahmata Kadirova prospektu kalnu virzienā, bet gājēju pāreja tiek atvērta un varam šķērsot krustojumu. Te pēkšņi pie manis pienāk viens no policistiem! Sākumā domāju, ka viņš piekasīsies par kaut ko, piemēram vai neesmu fotogrāfējis ko neatļautu. Izrādās nē! Viņš man uzdod jautājumu, vai es zinu kas tas par vīru, kurš mani sveicināja? Es atbildu, protams ka nezinu! Tad policists man lepni paziņo, ka tas esot bijis Čečenijas republikas Ministru kabineta priekšsēdētājs (premjerministrs) Abubakars Edelgerijevs, kurš tikko esot pabijis uz lūgšanos mošejā.

Ja reiz atkal esmu nonācis līdz mošejai, kur notiek kārtējās lūgšanās kurās piedalās pat čečenu ierēdņi un vadības pārstāvji, man nāksies nedaudz pieskarties arī reliģijas tēmai. Par pašu moseju „Čečenijas sirds” jau iepriekš stāstīju, bet tagad, kamēr apstaigāšu mošeju un tai apkārt esošo jauko parku, nedaudz izstāstīšu par to, ko uzzināju par vainahu reliģiju vēsturi.

Šodien Čečenijā un Ingušijā absolūtais vairums ļaužu ir musulmaņi-sunīti,  bet vēl senos laikos, līdz XI g.s. vainahi pielūdza savus dievus, jeb garus un visā Kaukāzā plaši bija izplatītas, ka mēs sakām-pagānticības. Vainahi tāpat kā mūsu tālie senči vērsās pie gariem, kuri viņuprāt bija iemiesojušies svētajos kokos, akmeņos, mežu pļavās un protams kalnos. No XI līdz XI g.s. vainahu zemēs no Gruzijas ieradās pirmie kristietības sludinātāji kuri sāka izplatīt svetās grāmatas un uzbūveja pirmos dievnamus. XII g.s. vairums vainahu jau bija kristietības piekritēju un tie kļuva par kristīgās Gruzijas caristes sabiedrotajiem. Savukārt pēc Bizantijas imperijas sabrukuma kristietības ietekme uz Kaukāza tautām mazinājās. Galu galā arī vainahi atgriezas pie savām seno garu pielūgšanas tradīcijām, kuras jau tika papildinātas ar dažadiem no kristietības aizlienētiem rituāliem.

Tamerlana Kaukāza ekspansijas laikā XIII-XV g.s. atsevišķās līdzenumos dzīvojošo vainahu kopienās pirmo reizi sāka izplatīties islāma ticība. Tajā pat laikā lielakā daļa kalnos dzīvojošo kopienu vēl labu laiku palika uzticīgi saviem gariem. Tikai XVII-XVIII g.s. islāmu pakāpeniski pieņem arī kalnieši un tomēr liela daļa joprojām palika pagānticīgi. Tas gan nekādi neradīja problēmas dažadu reliģisko uzskatu ļaužu līdzās pastāvēšanai. Vēl jo vairāk, vainahi pievēršoties islāma ticībai pilnība nepieņēma visus musulmaņu šariata noteikumus, bet turpināja dzīvot pēc izsenis piekoptiem dzimtu-teipu adata likumiem.