Šeit apskatām arī dažādas ļoti interesantas rotaslietas, kuras izgatavotas gan no bronzas, gan no sudraba.
Atsevišķā stendā iespējams apskatīt arī čečenu tradicionālos mūzikas instrumentus. Viens no vecākajiem čečenu mūzikas instrumentiem esot pondars. Tas ir garenas formas stīgu instruments kurš populārs šeit kļuvis tatāru-mongoļu jūga laikā, kad vainahu karotāji spēlējot šo instrumentu esot centušies uzlabot garstāvokli un cīņas sparu.
Pašā noslēgumā nonākam pie dažiem stendiem kuros izstādīti pavisam vienkārši sadzīves priekšmeti. Starp tiem dominē dažādi no metāla un māliem izgatavoti trauki. Arī šeit uzzinu ko ļoti interesantu! Par ūdens krūkām. Tās piepildītas ar ūdeni izrādās ir visai smagas un bieži ūdens nogādāšana no ielejā esošas akas vai strauta līdz dzīvojamām ēkam, izrādās ir ne tas vieglākais darbs un šo darbu ierasti veica ģimenes daiļā dzimuma pārstāves. Piepildīta krūze bieži sasniedz gandrīz 20 kilogramu svaru! Savukārt pats interesantākais ir tas, ka pēc krūzes izskata un noformējuma esot bijis viegli noteikt vai ūdens nesēja ir brīva, precēta, vai atraitne.
Tā nu muzeju esmu apskatījis un izsaku pateicību manam muzeja gidam Aslanam, un pēc viņa lūguma ierakstu pāris novēlējumu rindiņas muzeja atsaukšmju grāmatā. Ar to gan viss nebeidzās! Izrādās ka muzeja darbinieces ir pastāstījušas Groznijas televīzijas grupas žurnālistei, ka tikko muzeju apmeklējis latvietis no Londonas, un ka tas esot pirmais viņām līdzšim zināmais šāds gadījums. Savukārt žurnāliste ir nolēmusi pārtvert mani lai nointervētu! Tā nu pavisam negaidīti nonācu Groznijas Tv uzmanības lokā un man nākas nedaudz papļāpāt ar televīzijas žurnālisti Luīzi Batiževu. Sākumā gan saku, ka nemāku sniegt intervijas, bet Luīze saka lai neuztraucos. Mēs par šo to parunāsim un ja man nav nekas pretī, tad viņa izgriezīšot kādu fragmentiņu no mūsu runātā un iemontēšot mteriālā par Čečenijas nacionālo muzeju. Galu galā piekrītu un atgriežamies muzeja hallē kur par šo to arī parunājām. Nobeigumā atvadāmies un Luīze iesaka šovakar paskatīties Groznijas Tv ziņu raidījumu. Tā nu es pavisam nejauši paspīdēju Čečenijas televīzijā! Groznij TV: VIDEO
Groznijas vecais centrs.
Čečenijas nacionālo muzeju esmu apmeklējis un varu doties tālāk. Tagad šķērsošu vairākus pilsētas vecā centra kvartālus līdz nonākšu līdz Groznij City, kura šodien tiek uzskatīts par pilsētas centru.
Pametu muzeja teritoriju un dodos dienvidu virzienā. Tepat, burtiski pāris simtu metru attālumā atrodas Čečenijas republikas nacionālā biblioteka. Varbūt šīs bibliotekas ēka nav tik liela, kā mūsu tā saucamais „Stikla kalns”, bet tā nav arī maziņa. Ja ņemsim vērā to, ka Čečenija ir pavisam maziņa republika, tad tās galvenā bibliotēka ir diezgan iespaidīga. Jebkurā gadījumā šeit, kad to būvēja, nebija tādu intrigu kā pie mums.
Burtiski blakus nacionālajai bibliotēkai pie neliela skvēriņa atrodas Čečenijas republikas teātru un koncertu zāle. Tālāk aiz prospekta var manīt arī Čečēnijas universitātes ēku.
Jā! Atrodoties šeit un aplūkojot ēkas ap šo skvēru uzreiz jūtams, ka Čečenijā par kultūru, vēsturi un izglītību nepavisam nav aizmirsuši.
No šī kultūras objektiem bagātā skvēra atgriežos uz tā saucamā Putina prospekta. Šis prospekts, kurš patiesībā PSRS laikos tika dēvēts par Prospekt pobedi (Uzvaras prospektu), un Ļeņina prospekts, kurš savukārt šodien tiek dēvēts par Ahmata Kadirova prospektu, kopā veidoja pilsetas transporta galveno artēriju un tāda tā ir arī šodien.
Tieši gar šiem abiem prospektiem atrodas lielākā daļa no svarīgākajām sabiedriskajām ēkām pilsētā. Šeit atradās arī vairākas pilsētas vēsturiskās ēkas. Kāpēc atradās? Jā nekļūdījos, tā tas bija līdz brīdim, kad šīs ēkas tika izpostītas pilsētā notikušās kara darbības rezultātā.
Divos Čečēnijas karos Groznija pilnībā tika izpostīta un patiesībā šeit tik pat kā nebija neviena ēka, kura nebūtu cietusi. Liela daļa ēku tika izpostītas pilnībā vai nu tā, ka tās nebija iespējams tās atjaunot.
