Glābjam pašnāvnieku100

Nu, tad tā, tas bij mazs ežuks ( vispār viņš nebij tik mazs, jo tas izmēros bij kā mana galva, un galva man nav maza :D), kas diezgan sparīgi, ik pa brīdim ierukšķēdamies, devās uz mūsu mājas žoga pusi, kas man arī, protams, nepatika, jo pie žoga atrodas diezgan populārs ceļš, pa ko nemitīgi joņo autiņi un, jā, mazais ežulis devās tieši uz to žoga pusi, kas seko aiz līkuma, ko vispār pārredzēt var tikai pēdējā brīdi, un, pēc pieredzes ņemot, tas viss beigtos ar ežu pankūkām, tāpēc es negaidīju, bet gāju tā teikt viņu "glābt"

Tāpēc es negaidīju un skrēju pakaļ mazajam purkšķētājam, kas joņoja un žoga pusi, saķēru mazo ežuku un atnezu viņam šodien dabūto lauku pienu, ņom, ņom (ņjā, tagad vispār, uzzinot to faktu, ka viņiem viņu nevar dot, jūtos diezgan truli, kā jau parasti sanāca ablomīties. Ņjā, gribi kā labāk, sanāk kā parasti :D)! Nu, un, kad mazais rezgalis jau bija paēdis un sparīgi mēgināja aizbēgt, nācās atkal skriet pakaļ viņam un saķert viņu. Un pēc brīža, kad biju viņu saķēris,  viņu aiznesu uz tuvējo  mežiņu, proti, uz turieni, kur mazais rukšķēdams arī sparīgi devās, kas atrodas pāri tam pirmīt pieminētajam ceļam, un mazais sākumā, protams, nedaudz sabijies bija saritinājies savā kamolā, bet pēc tam, kad jau bija sapratis, ka neko viņam nedarīšu, aizčāpoja ātrā solī tālāk.