Neej čučēt. 13176

Manu uzmanību no sevis žēlošanas novērsa viens no garām ejošajiem pasažieriem, kas rokās nesa sviestmaizi, vai man vismaz tā likās, ka tā bija sviestmaize. Katrā gadījumā kaut kas ēdams, kas lika man atcerēties visai banālu vajadzību. Es biju nežēlīgi izsalcis un izslāpis. Uz mirkli manas domas tika novirzītas mazāk destruktīvā gultnē. Man ir jādomā kā izdzīvot. Es atradīšu ceļu mājup. Es obligāti atradīšu. Bet vispirms, man ir jāatrod kas ēdams. Es izkāpšu nākamajā pieturā. Beidzot, es spēju apņēmības pilns pacelt augšā savu galvu. Es atradīšu savu ceļu mājup. Noteikti atradīšu. Vilciens viegli piestāja pieturā. Sadūšojies es izkāpu laukā. Perons ne cik daudz neatšķīrās no jau ierastā metro perona, tomēr kaut kas šajā pieturā bija neierasts. Es nekur neredzēju nedz kāpnes, nedz liftus uz virszemi. Vienīgi jocīgus caurumus griestos un sienās. Vai man bija jārāpjas caur tiem uz augšu? Nopietni? Man likās, ka es atrodos kaut kādā bišu stropā. Noejot pārsimts metru, es atklāju, ka caurumi atrodas arī uz zemes. Nolāpīts, to atklāju es arī diezgan ekstrēmā veidā – gandrīz ieveļoties vienā no tiem. Mani pārņēma kārtējais ģenialitātes uzplūdums, es taču varēju pavērot, kā pārvietojas tie trīs-acainie kropļi. Sekojot vienam aiz muguras es apstulbis apstājos. Tiekot klāt pie cauruma būtne pacēlās pāris centimetrus virs zemes un levitējot virzījās cauri atverei. Vienkārši lieliski. Žēl, ka es neprotu LIDOT. Izskatās, ka nāksies iet atpakaļ, noķert kārtējo vilcienu un braukt uz depo, lai atkal piedalītos sava likteņa loterijā. Varbūt nākamajā realitātē pastāvēs eskalatori. Visnotaļ riebīgā omā es soļoju atpakaļ pa peronu uz noteikto vilcienu apstāšanās vietu. Es biju nikns, apmaldījies un izsalcis. Man liekas šie faktori attaisnoja manu nākamo pieļauto kļūdu. Es nepievērsu uzmanību savai apkārtnei. Tāpēc bija visai sagaidāms tas, ka es uzskrēju virsū no kārtējā cauruma izlidojošai trīs-acu būtnei. Lai padarītu visu vēl ļaunāku, es uz mirkli aizmirsos un ļāvos savai pilsētnieka dabai, uzkliedzot: „Skaties, kur ej, aklā ku*e!” Savu kļūdu es aptvēru visnotaļ ātri. Būtnes acis burtiski apgriezās otrādi vai nu dusmās vai apstulbumā, bet pēc brītiņa, kad tā tiešām ieskatījās manī, būtnes seja savilkās, kā man likās nāvīgās bailēs vai niknumā, kam sekoja ausis griezošs spiedziens, kas atbalsojās metro sienās. Pēc dažu sekunžu klusumā pavadīta apstulbuma no perona dzīlēm atskanēja līdzīgi spiedzieni. Tie tuvojās. Es pieļāvu ļoti dārgu kļūdu, un es sāku to apzināties. Es pievērsu sev apkārtējo uzmanību. Nolāpīts! Muļķis! Pagriezies es skrēju tajā pašā virzienā, no kurienes tikko biju nācis, prom no perona. Es skrēju iekšā metro tunelī, pa šauru celiņu pie pašas tuneļa sienas, laikam domātas strādniekiem, vai metro infrastruktūras uzturētājiem. Es pat neuzdrīkstējos atskatīties, es vienkārši skrēju. Es skrēju tik ilgi, līdz katra ievilktā elpa man likās kā dunča cirtiens. Man par nelaimi tunelis bija līkumots, tāpēc es vairs īsti nespēju saskatīt vai man kāds sekoja vai ne. Bet spiedzieni apklusa. Varbūt Viņi tiešām likās mierā. Ar šādām domām es sevi mierināju, meklēdams vietu, kur varētu apsēsties. Drīzumā es tādu vietu arī atradu – iedobi sienā. Ar muguru atstutējoties pret sienu es lēnām noslīdēju lejā uz savas pakaļas. Izsalkums, izmisums un vēl šis nāvīgais skrējiens izpumpēja no manis pēdējās enerģijas paliekas. Es droši vien būtu raudājis, ko es pēdējā laikā piekopu visnotaļ bieži, bet pat tas likās kā pārāk liels darbs. Uz to brīdi es vairs nespēju neko. Iztaisnojot kājas un atvelkot elpu, es centos ne par ko nedomāt, kaut gan viena doma man sagādāja mazu prieciņu, uz mirkli iztēlojoties kā ar āmuru izšķaidu Svešiniekam roku pirkstus. Šī doma lika iezagties mazam smīnam uz manām lūpām.

Man par nožēlu es tajā tunelī tomēr nebiju viens. Netālu no manām kājām snaikstījās žurka. Es jutu tās klātbūtni, kad tā kustējās netālu no manām kājām. Parasti ar kājas uzsišanu čaboņa apklusa, tomēr pēc kāda brīža tā atkal turpinājās. Ar laiku man apnika to atbaidīt, tāpēc es to vienkārši ignorēju. Ko gan kaut kāda žurka man var nodarīt. Jāatzīst, ka mans pasaules skatījums dažu dienu laikā ir kļuvis daudz nihilistiskāks. Mans skatījums mainījās līdz ar vilcienu, kas lielā ātrumā nonesās man garām un ar savu salona gaismu izgaismoja manu apkārtni. Tā „žurka” atradās vien dažu centimetru attālumā no manas kājas un tā nemaz nebija žurka. Žurkveidīga – jā. Žurka – nē. Tā radība vairāk izskatījās pēc žurkas un zirnekļa krustojuma. Pietam pietiekami pretīga, lai liktu man iztrūkties un pielekt kājās. Diemžēl vilciens ātri pabrauca garām un gaisma ātri izgaisa, bet aptuvenā „žurkas” atrašanās vieta man bija zināma. Es iztēlojos, ka tajā vietā atrodas futbola bumba un vienkārši spēru no visa spēka. Trāpīju. Tuneļa pretējā sienā atskanēja specifiska izšķaidīšanas skaņa. Beidzot, pēdējo dienu laikā, es jutu mazu gandarījumu. Tomēr mans smaids ātri pazuda, jo prātā iezagās diezgan pretīga, tomēr vitāli nepieciešama doma. Vai...tas tur ir ēdams? Jau iedomājoties vien par to man sāka raut uz augšu, tomēr es apzinājos, ka tas varētu arī būt labākais, ko es tuvākajā laikā spēšu dabūt. Man bija jādomā vairākus soļus uz priekšu, man bija jādomā par savu izdzīvošanu. Šādā dilemmā es šaudījos labu laiku, līdz beidzot izsalkums guva virsroku pār izlutinātu pilsētnieciskumu. Nokāpis lejā uz sliedēm, es centos neuzkāpt uz elektrificētās sliedes, ko paveikt man palīdzēja manas šķiltavas. Mirt es pagaidām netaisījos. Nokasījis „žurkas” paliekas, es atgriezos savā iedobē. Tātad man bija šķiltavas, bet man nebija ko dedzināt un savas drēbes es ziedot netaisījos. Tāpēc es centos uzcept mazus gaļas gabaliņus uz atklātas šķiltavu liesmas. Lieki piebilst, ka necik labi man tas neizdevās. Protams, man par nelaimi, šī bija viena no tām reizēm, kad riebīga paskata ēdiens, garšoja vēl riebīgāk. Tik pretīgu lietu es savā mūžā nebiju ēdis. Bet tas bija mans ceļš uz izglābšanos un es zināju, ka izvemjoties es tikai paātrinātu savu bojā eju. Pievarējis pēdējos kumosus, es ar asarām acīs atgūlos pret sienu un atkal ieslīgu dziļās pārdomās.

Palūkojoties retrospekcijā, var teikt, ka tas bija tas brīdis, kad es guvu vissvarīgāko atziņu. Tas, ko es uztvēru par Svešinieku nesatricināmo mieru bija nekas cits kā notrulinātā vienaldzība. Ko sekmēja tieši tādas lietas – piemēram, jēlas „žurkveidīgas” gaļas ēšana. Kas zina, cik ilgi Viņi tā jau ceļo. Zuduši laikā un vietā. Savu pazaudēto māju meklējumos. Upē iemests ass akmens laika gaitā pakļausies ūdens spiedienam un tiks noapaļots līdz bezveidīgam, apaļam olim ar kuriem ir apsēsta upes gultne. Tāpat droši vien mainījās arī Svešinieki. Tāpat mainos es. No labas ģimenes nācis Ņujorkas pilsētnieks, ar labu dzīvokli un izglītību, tagad sēdēja dieva pamestajā metro tunelī un ēda jēlu netīra kustoņa gaļu. Es mainos, es kļūstu viens no Viņiem. Es kļūstu par Svešinieku. Ar laiku es samierinājos ar šo domu un es pat atgriezos atpakaļ uz perona. Bez bailēm, bez emocijām. Es atstāju savu cilvēciskumu tajā tumšajā tunelī. Es biju tukšs un vienaldzīgs, pat bailes mani vairs neskāra. Un lai cik smagi tas viss man nenāktos, tas nebija tas briesmīgākais, kas ar mani varēja notikt. Briesmīgākais nāca vēlāk. Un tieši pirmā reize, kad es „iesprūdu”. Tieši tas, par ko mani brīdināja Svešinieks, lai gan tajā laikā, savā emociju uzplūdumā es tam nepievērsu īpašu uzmanību. Vienu nakti, pēc kārtējās pārsēšanās arvien jaunajā „realitāšu vilcienā” kā es tos biju iesaucis, pirms iebraukšanas „realitāšu vilcienu” depo, konduktors, vai vadītājs, kas nu viņš bija, palūdza mani izkāpt ārā no vilciena, jo it kā bija sasniegts maršruta galapunkts. Bet tā bija parasta gala stacija, tas nebija depo. Apstulbis, es vēros konduktoram acīs, šī bija pirmā reize, kad ar mani vispār kāds vairāku nedēļu laikā bija runājis. Pārliecinājies, ka es tiešām atrados viens pats vagonā, es sapratu, ka konduktors runāja tieši ar mani. Angļu valodu šajās jaunajās pasaulēs nudien tik bieži nedzirdēsi, bet tā nebija angļu valoda un tomēr es Viņu perfekti sapratu. Ko gan tas varēja nozīmēt? Jau virzoties uz durvju pusi es atskārtu, ka vairs nemaz neizskatos pēc normāla cilvēka. Es izskatījos pēc šīs realitātes iemītniekiem – kuprainajiem, insektveidīgajiem radījumiem ar mušveidīgām sejām. Kas pie velna?! Apsēdies uz perona soliņa un noskatījies kā aizbrauc mans vilciens, es sāku apstrādāt kārtējo informācijas devu. Būt iesprūdušam, nozīmēja būt iesprūdušam kādā noteiktā realitātē bez iespējas turpināt tālāko ceļu. Bez iespējas tikt pie pārmiju depo. Nezināma iemesla dēļ es biju iesprostots šajā realitātē, pietam pieņemot tās iemītnieku izskatu. Savā ziņā, kā vēlāk izrādījās, tā bija diezgan parocīga ekstra. Bet vispirms, man bija jāpārbauda mana teorija par to, ka es nekādīgi vairs nevarēju tikt tālāk uz pārmiju depo. Izrādījās, ka uz šo pusi vairs nekursēja neviens vilciens. Vismaz ne šajā stacijā. Pat vairāku nedēļu garumā, kamēr es atrados iesprostots šajā realitātē, es nesagaidīju nevienu vilcienu, kas brauktu šajā virzienā. Bet vilcieni kursēja uz otru pusi, tas gan. Ar tiem tad es arī vizinājos uz otru maršruta pusi, bet arī otrajā galapunktā, konduktors lika man izkāpt, pat tad, kad es viņu ignorēju, mani vienkārši iznesa laukā no turienes. Diezgan vardarbīgi pietam. Es pat biju mēģinājis iet ar kājām, cerībā nonākt pārmiju depo, bet pat pēc vairāku dienu soļojuma es nekam neuzdūros. Vispārsteidzošākais bija tas, ka mirklī, kad es pagriezos atpakaļ, vien pēc pārdesmit minūtēm es jau atrados galastacijā, no kuras es biju uzsācis ceļu. Vārda tiešākajā nozīmē – es biju iesprūdis. Ko es biju domājis sakot, ka izskata maiņa izrādījās visnotaļ parocīga ekstra? Tas nozīmēja to, ka es spēju apstaigāt pilsētas, kas atradās virs metro. Es spēju iejukt pūlī. Es spēju dabūt ēdienu. Vismaz kaut kāds labums no tā visa bija. Tomēr es atskārtu, ka svešo pilsētas un civilizācijas ir visnotaļ biedējošas, jo vienmēr gribot vai negribot, es tās salīdzināju ar savu dzimto realitāti, ar savu dzimto pilsētu. Uz brīdi es pat biju apsvēris par apmešanos uz dzīvi tepat. Tomēr tās nebija manas mājas, pat ja Viņi izskat...nē, pat ja es izskatījos tāpat kā Viņi, es nebiju viens no Viņiem. Es neiederējos šajā dīvainajā pasaulē. Tā bija sveša. Tā nebija mana. Un kultūras atšķirības dažkārt var būt visnotaļ bīstamas. Šo mācību es ieguvu nu jau tālajos jaunības gados, kad it kā līdzīgi cilvēki tomēr var būt tik ļoti atšķirīgi. Kā arī es iegaumēju, ka žests, kas man nozīmētu parastu „labdienu” brazīliešu paskata cilvēkam varēja nozīmēt nāvīgu aizvainojumu, kam varēja sekot arī publiska piekaušana. Tas pats draudēja notikt arī šeit, tāpēc es centos pēc iespējas neizcelties. Pietam, pat ja šajā pasaulē būtu kultūra, ko es spētu pieņemt, es nevēlētos palikt. Es vēlējos vien divas lietas – vai nu atrast ceļu mājup, vai arī atrast to Svešinieku un piekaut Viņu. Nekas cits mani nesaistīja.

Tad nu lielais jautājums. Kā lai to panāk? Kā lai es izkļūstu no šīm lamatām? Svešinieks izskatījās kā cilvēks, kaut gan es varu apzvērēt, ka Viņš īstenībā nemaz nebija cilvēks, Viņš bija iesprūdis manā pasaulē. Jā. Tātad, Viņš nokļuva pārmiju depo ar manu palīdzību. Vai man ir jāliek kādam man sekot līdz pārmiju depo, lai es varētu virzīties tālāk? Vai man tiešām ir nepieciešams kādu piespiest to darīt? Izrādījās, ka man pat nevajadzēja īpaši piepūlēties. Pēc pāris mēnešiem, viens no pamatiedzīvotājiem mani pamanīja, un pat sāka vairākas nedēļas izsekot. Ak dievs, šī pazīstamā sajūta... Es centos atdarināt visu, ko savulaik bija darījis Svešinieks. Ignorēt manu sekotāju, izlikties, ka Viņu nemanu, dot mazus mājienus, ka es šeit nemaz neiederos. Jāatzīst, mani plosīja vēlme Viņu brīdināt, pasargāt Viņu no tā, kam es Viņu nolemju, bet atkal...es tik ļoti gribēju tikt prom no šejienes, tik ļoti vēlējos atrast ceļu mājup... Tad, vienu nakti mans sekotājs sadūšojās pavadīt mani līdz gala stacijai, bet tiklīdz vilciens apstājās, un konduktors nāca pārbaudīt vagonus, mans sekotājs ātri izšāvās ārā no vagona. Tomēr cerēdams, ka konduktors mani nepamanīs, es paliku savā vietā. Kā jau bija gaidāms, mani izdzina ārā. Nolāpītais kroplis. Izkāpjot ārā, man nācās ar nožēlu noskatīties, kā metro aizbrauc bez manis. Nopūzdamies, es pagriezos un jau grasījos doties augšā, kad pēkšņi aiz kolonnas izlēca mans sekotājs. Ar ieapaļu nazi rokās. Viņaprāt viņam vajadzēja mani noķert pārsteigtu un turpat uz vietas nodurt, bet bezgalīga ceļošana pa svešām un naidīgām realitātēm ir iemācījusi man šādus tādus trikus un uztrenējusi refleksus. Mēs cīnījāmies. Pamatīgi, bet galvenais, ka es spēju izvairīties no pirmā dūriena. Tālāko izšķīra pieredze. Es pat īsti nesapratu kā nazis nokļuva manās rokās. Es pat īsti nesapratu kā tas pēcāk nokļuva mana sekotāja kaklā. Es šaubos, ka vēlējos Viņu nogalināt. Es pat nebiju tik ļoti dusmīgs, salīdzinājumā kaut vai ar manu kādreizējo kontaktu ar Svešinieku. Un tomēr tur Viņš bija. Uz flīzēm guļošs un noasiņojošs nekustīgs līķis. Pēkšņi, mani pārņēma nu jau īstas dusmas. „KROPLIS! TEV BIJA...” *spēriens* *spēriens* „...MAN JĀSEKO!” *spēriens*. Es pametu nozieguma vietu, lai atgrieztos no rīta, un sagaidītu kārtējo vilcienu. Man par patīkamu pārsteigumu, tonakt, konduktors mani nepamanīja un es atkal tiku līdz bezgalīgo vilcienu sastāvu rindu depo. Izskatās, ka es varu apiet iesprūšanas likumu vai nu atvedot līdzi, vai nogalinot savu sekotāju. Noderīga informācija, nudien. Es atkal kļuvu neredzams (tā vismaz es nospriedu, jo iesprūstot, iedzīvotāji man pievērsa uzmanību, bet izkuļoties no iesprūšanas lamatām, man neviens un nekad nepievērsa uzmanību, ja vien es burtiski neizprovocēju uzmanības pievēršanu), bet es joprojām saglabāju savu insektveidīgo izskatu. Vismaz līdz nākamajai iesprūšanas reizei. Un tādas bija daudz...Nākamo reizi es nogalināju. Tā bija ātrāk. Šoreiz bija ātrāk. Es negribēju, lai Viņa man seko, tiklīdz mani identificēja kā Svešinieku, es Viņu identificēju kā savu brīvbiļeti. Es esmu apņēmies nevienu citu šajā ceļojumā neiesaistīt. Nāve, manuprāt, ir daudz labāka un ātrāka alternatīva. Vai es tiešām biju nesavtīgu mērķu vadīts un vēlēju saviem upuriem tikai to labāko, vai es arī es vienkārši padevos savām ego iegribām, vēloties šo procesu paātrināt, es nezinu. Es tiku uz priekšu. Vai tad tas nebija pats svarīgākais?

Bet tas viss tomēr liek man aizdomāties par Svešinieku, kas mani ievilka šajā trakajā ceļojumā. Kā Viņš sākotnēji izskatījās? Vai Viņš zināja, ka var mani vienkārši nogalināt? Es arī aizdomājos par tiem daudzajiem Svešiniekiem, kurus es pamanīju neskaitot to veci, kas laupīja man manu dzīvi. Vai Viņi arī nogalina, vai tikai aizvilina cilvēkus? Un lai kuru variantu Viņi neizvēlētos, vai Viņi to uzskata par žēlsirdības izpausmi? Vai viena izvēle ir labāka par otru? Lai cik jocīgi arī nebūtu, es vēl neesmu sastapis nevienu Ceļotāju, kaut gan es zinu, ka tie pastāv. Pat ja es vienu satiktu, es šaubos, vai es Viņam ko jautātu? Vai es maz spētu? Es nezinu. Lai vai kā, sava ceļojuma laikā es jau esmu atņēmis piecpadsmit dzīvības un ar katru reizi man tas sanāk arvien labāk un efektīvāk. Es pat sāku rast sava veida gandarījuma tajā. Beidzot man kaut kas sanāk. Tomēr... Tomēr es sev apsolījos vairāk nenogalināt, vismaz nevainīgos noteikti ne. Pašaizsardzības nolūkā, kā to reizi - jā. Savādāk – nē. Es negribu zaudēt pēdējās cilvēcības paliekas sevī, jo izskatās, ka es nesu daļiņu no savas pasaules, mazu lāpu šajā nebeidzamajā ceļojumā. Šajā nebeidzamajā svešumā. Kas gan no manis paliks, ja es zaudēšu pēdējo, kas mani definē kā cilvēku? Jo cilvēcisko izskatu, pēc nebeidzamajām iesprūšanas reizēm es jau sen esmu zaudējis. Palikusi ir vien mana apziņa. Mans saprāts. Manas jūtas. Manas atmiņas. Un tas viss ar gadiem izbirst kā smiltis caur maniem pirkstiem. Es vēlos būt cilvēks. Es vēlos būt.

Sava ceļojuma laikā, es esmu atradis ceļasomu. Un papīru. Es pārrakstu savu stāstu atkal un atkal, lai to atstātu pēc iespējas vairākos vilcienu sastāvos un pieturās. Vairāki simti vēstījumi pudelēs, kas ir izmesti dzelzs sliežu un akmens tuneļu jūrās. Šis stāsts ir brīdinājums un lūgums visiem, kas to izlasa. Mans lūgums jau tika izklāstīts iepriekš. Atrodi manu māti un samelo. Pasaki, ka ar mani viss ir kārtībā. Ka es atgriezīšos. Tie ir baltie meli, neuztraucies. Neaizmirsti pateikt, ka es Viņu mīlu un ka es cenšos tikt mājās. Iespējams, tas Viņai radīs kādu cerību, varbūt pat nomierinās. Es no visas sirds vēlētos, lai tā būtu. Bet es noteikti atgriezīšos. Es jūtos kā Odisejs, kas ir pamests jūras varā, un tomēr, kurš nepadodas, meklējot dzimtos krastus. Bet es neesmu pazudis jūrā, esmu pazudis tuneļos – bezgalīgajā labirintā. Starpība ir svarīga, jo labirinti tiek būvēti. Kāds vai kaut kas šo neiespējamo labirintu ir izveidojis. Un kāds atbildēs par visu to, kam man bija jāiziet cauri. Viņi atņēma no manis to, kas ikvienam ir svēti neaizskarams. Mani laupīja no manis paša cilvēcības, pārvēršot mani par briesmoni, tad pārvēršot atkal par citu briesmoni un tad atkal par kaut ko citu. Es vairs nebūšu bezpalīdzīgi zudis Odisejs. Es būšu šī labirinta briesmonis - mīnotaurs, kas neliksies mierā kamēr neatradīs izeju no šīs elles, vai kamēr nesodīs tos, kas šo labirintu ir radījuši. Un no tā izriet arī mans brīdinājums – uzmanies publiskās vietās, it īpaši pazemes metro termināļos. Izvairies no vienaldzīgiem un neiederīgiem cilvēkiem. Saglabā savu distanci, norij savu ziņkāri. Viņi var Tevi nogalināt, vai pat pakļaut Tevi vēl lielākām mokām. Un pats galvenais es lūdzu Tevi, es brīdinu Tevi – sargi sevi, ja Tev kādreiz nāksies braukt līdz metro gala stacijai.”