„Ko..?” mans sakāmais burtiski iesprūda man rīklē. „KO TU TEICI?!” Ar agrāk nepieredzētu niknumu, ko līdz šim brīdim manī bija apslāpējusi panika un izbrīns, es pieskrēju klāt pie Svešinieka. Sagrābis Viņu aiz pleciem, es triecu Viņu pret tuvākā vagona sienu. Es zaudēju jelkādu kontroli pār sevi un drīz atskārtu, ka vienkārši bez žēlastības zvetēju Svešinieku, kur vien manas dūres spēja aizsniegt. „KO TU TEICI?! ATKĀRTO! ATKĀRTO MAN, KO TU TEICI!” Svešinieks klusēja, un vienkārši ļāvās manam agresijas uzplūdumam. Ar laiku, manu niknumu nomainīja nogurums un atvēzējies pēdējo reizi, es dūri vienkārši nolaidu un mana draudošā balss pārvērtās žēlabainā smilkstēšanā. „Lūdzu...lūdzu...es Tevi lūdzu, aizved mani uz mājām. Neatstāj mani te vienu.” Svešinieks nesatricināmi turpināja lūkoties manās acīs. Līdz pēdīgi viņš nočukstēja: „Diemžēl, tā tās lietas nenotiek. Ja mēs turēsimies kopā, tas palielinās iespējamību, ka Viņi mūs pamanīs. Ej savu ceļu. Esi mierīgs un neuzkrītošs, un tiem liksies, ka esi viens no Viņiem.” „Kā Tu to man spēj nodarīt?” es neatlaidos. Viņš atkal man veltīja gandrīz vai skumju skatienu un bilda: „Man nācās. Tu arī to darīsi. Dažkārt, Tu vienkārši ...iesprūsti. Dažkārt. Ar laiku Tu sapratīsi.” Viņš notrausa manas rokas no Viņa pleciem un pagriezās, lai ietu projām. Spēka izsīkumā es nokritu uz ceļiem, noskatoties kā viņš lēnām attālinājās no manis. Pēc pāris minūtēm Viņš apstājās un apgriezdamies nobļāvās: „Piedod!”. Turpinādams savu ceļu, Viņš drīzumā pazuda no mana redzesloka, atstādams mani nebeidzamo vilcienu rindu ielenkumā. Ilgi es nespēju nostāvēt uz ceļiem, tāpēc es vienkārši atgāzos uz muguras un turpināju smilkstēt kā notriekts tik tikko dzīvību velkošs suns.
Ar laiku es jutu, ka man vienkārši ir jāceļas. Man jāpieņem radusies situācija un jāmēģina izkulties no tās laukā. Nogājis vairākus simtus metrus meklējot, kādu administrācijas ēku, es šausmās apķēros, man taču vienkārši bija jāiesēstas tajā pašā vilcienā ar kuru es atbraucu! Bet ar steigu iedams atpakaļ es sāku apzināties savas pieļautās muļķības apmērus. Visi vilcienu sastāvi taču izskatījās tik līdzīgi... Beidzot atradis savu vilcienu, vai vismaz man izmisumā sāka likties, ka tas bija mans vilciens, es piegāju pie vagona durvīm. Tās atvērās manā priekšā. Nedroši es ieņēmu savu vietu. Vilciens atkal tika iedarbināts un uzsāka savu gaitu. Lai gan līdz šim brīdim īsti nebiju sapratis kā un pa kurām sliedēm tas varēja braukt, ja tam gan priekšā, gan aizmugurē stāvēja citu vilcienu sastāvi, man bija vienalga. Es biju kustībā un lai gan, visu savu mūžu esmu bijis zvērināts ateists, es sāku klusībā pie sevis lūgties, ka es biju virzījos uz māju pusi. Es lūdzos kā vēl nekad, es biju padevīgs kā vēl nekad. Es gribēju tikt mājās. Es vēlējos, lai šis murgs beigtos. Pēc dažām minūtēm vilciens apstājās, man pat likās, ka tas vēl pat nespēja lāgā izbraukt ārā no depo, tomēr logos vairs nerēgojās vilcienu rindas, laikam tomēr esam ārā. Vagonu durvis atvērās un... pa durvīm ienāca cilvēki! Es gandrīz vai apraudājos no laimes un jau grasījos mesties kājās, lai izskrietu ārā pa durvīm, ārā no šī velnišķīgā vilciena, pie sevis nosoloties kopš šī brīža būt par dievbijīgāko cilvēku pasaulē! Līdz pēdīgi es aprāvos pus lēcienā un lēnām atgriezos savā vietā. Apstulbis es atskārtu, ka šo „cilvēku” pieri rotā plati ieplesta trešā acs. Mani atkal pārņēma uz nāvi nolemta cilvēka rūgtums. „Dievs...ja Tu tiešām eksistē...ej kāst...” valdīdams asaras un nodūris skatienu vagona grīdā es pie sevis norūgti norūcu. Iekārtojies ērtāk savā sēdvietā, es sāku lēnām vērot šos nu jau jaunos īpatņus, bez jau pieminētās trešās acs pierē, kas starp citu mirkšķināja neatkarīgi no abām apakšējām acīm (tādējādi rodot manī neizsakāmu jūras slimības efektu), viņu žokļus rotāja izteiksmīgi asi un dzeltenīgi zaļi zobiem līdzīgi izaugumi, kurus varēja it īpaši labi pamanīt, kad šīs būtnes kontaktēja viena ar otru. Bet, ja es biju uzmanīgs un selektīvi akls uz dažām lietām, es spēju iztēloties, ka tie tiešām bija cilvēki un... uz mirkli nomierināties, apkopojot savā galvā pēdējo, nu jau laikam, dienu notikumus. Man ir jāsaprot, kur tad es īsti esmu iekūlies. Tas viss sākās bezgalīgi garo vilcienu sastāvu depo pieturā. Kurā izvēloties kādu noteiktu vilcienu, tas ved uz citu depo, un starp šiem depo dzīvojas arvien savādākas būtnes. Nolāpīts, vai es ceļoju starp dažādām realitātēm? Vai tas maz ir iespējams?! Ieskatoties, viena cilvēkveidīgā kropļa ,platā žāvā atplēstā, haizivij līdzīgā mutē, es pie sevis apstiprinoši atbildēju uz iepriekšējo jautājumu. Laikam ir gan. Tātad, visa sāls slēpjas tajā, ka man ir jāizvēlas pareizais vilciens, lai tiktu mājās? Tik vienkārši? Bet...tas taču nav nemaz tik vienkārši! Nolāpīts, to taču ir tik daudz! Mani pārņēma kārtējais izmisuma un panikas vilnis, kas lika vēl ciešāk piekļauties pie savas sēdvietas. Nekad savā mūžā neesmu juties tik viens un neaizsargāts. Kādēļ Svešinieks man vēlēja nepievērst sev apkārtējo uzmanību? Vai man draud briesmas? Man tik ļoti sāp galva. Tik daudz jautājumu, bet man vairs nebija kam tos uzdot. Mana seja atkal sāka savilkties krampjainās grimasēs, jo asaras kļuva arvien grūtāk novaldāmas.