https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-70/874683
Biju raudājusi tik ilgi, ka iemigu. Tagad atrados puiša stingrajās, gādīgajās rokās un mēģināju saprast, kas nogāja greizi. Es tak visu laiku tik varonīgi turējos, bet tagad... Kā Sebastians zināja, ka raudu? Vai es tiešām raudāju tik skaļi, ka to varēja dzirdēt no viesistabas?
- Vivian, lūdzu, pasaki kaut ko, - puisis runāja pusčukstus.
- Piedod, - mana balss aizlūza.
- Par ko? - puiša tvēriens kļuva ciešāks.
- Visu. Piedod. - pār vaigu noritēja nodevīga asara.
- Tikai neraudi, mazā, - Sebastians mani mierināja.
Viņa tuvums man lika ātri nomierināties un savākt sevi rokās. Puisis viegli berzēja manu roku. Es nemierīgi sakustējos un Sebastians pavērsa savu skatienu uz leju. Es tikai nervozi iesmējos un iekārtojos ērtāk puiša rokās.
- Kas notika? - puisis rāmā un klusā balsī vaicāja.
- Viss labi.
- Vivian, lūdzu. Es vēlos tev palīdzēt, - viņa balss lika man palikt rāmai.
- Bet nevajag. Ar mani viss ir labi.
- Tad kāpēc raudāji?
- Uzdeva pa nerviem.
- Un tam nebija nekāda sakara ar manu rīcību? - Sebastians nelikās mierā.
Es paliku klusa. Es pati nezināju, kāpēc sāku raudāt. Vai iemesls tiešām bija Sebastians. Ātri izsūmu šīs somas no galvas. Pat ja tā bija tiesa, es nevēlējos par to domāt. Vismaz ne tagad.
- Mēs šodien dosimies uz māju? - pēkšņi ierunāmos. Puisis satrūkās no manas skaļās balss.
- Nezinu. Kāpēc pēkšni tāda interese? - puiša tvēriens uz brīdi atslba, bet tad atkal kļuva ciešs.
- Man apnicis sēdēt četrās sienās, - runāju pusčukstus.
- Tam nav nekāda cita iemesla?
- Nē, kāpēc lai būtu? - īsti nespēdama uztvert Sebastiana domu gājiemu, mazliet pagriezos, lai spētu ieskatīties viņam acīs.
- Nezinu. Varbūt tev tev apnicis mans tuvums, puiša balss kļuva domīga un pieklusa līdz čukstam.
Pēkšņi mani vaigi iedegās spilgti sārti. Ātri novērsos nu Sebastiana. Nevēlējos, lai mana vaigu krāsa nodotu manas jūtas pret viņu. Biju tās slēpusi jau kādu laiku un nemaz nevēlējos, lai viņš to uzzin
tagad.
- Kā tad ir? - Sebastians nelikās mierā.
- Kas tad? - izlikos, ka nezinu par ko ir runa.
- Tu tiešām tik ļoti vēlies strādāt? - viņš pēkšņi mainīja tēmu.
- Jā.
- Nu labi. Ja jau tu tik ļoti vēlies, dosimies uz māju. Es tik nezinu, ko mēs tur varētu darīt.
- Tur tak vēl ir tik daudz darba! - biju izbrīnīta.
- Tev taisnība, tur tiešām ir tik daudz vēl ko darīt, bet tajos man nevajag tavu palīdzību, piedod, - puiša balss bija maiga un klusa.
- Bet... es vēlos doties... - jutos kā bezpalīdzīgs bērns.
-Tu jau vari nākt līdz, bet tev tur vienkārši nebūs ko darīt.
- Sebastian, tu teici, ka dārzus sakopsim pēdējos, varbūt es to varu sākt darīt tagad?
- Tu nopietni? - puisis iesmējās.- Jā, - jutos nokaunējusies.
- Paga, tiešām?
- Jā.
- Droši. Es tikai ieteikstu sakopt iekšpagalmu, jo tur tev būs drosāk uzturēties, - puisis ieteica.
- Labi, - atplauku smaidā.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-72/878022
