https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-69/871465
Kamēr Sebastians bija izgājis, izlēmu mazliet piekārtot istabu. Nebija jau tā, ka te būtu daudz ko kārtot, bet es vienkārši nespēju nosēdēt mierā. Man gribējās izkustēties. Bija pagājis jau kāds laiciņš, kopš pēdējo reizi biju ārā.
Istabas kārtošana nespēja mani noturēt nodarbinātupārāk ilgi, tādēļ sāki prātot, ko šajā brīdī varētu darīt mans brālis. Sen nebiju viņu viņu satikusi un Sebastians arī man neko neteica. Biju noilgojusies pēc brīvības, bet šajā brīdī vairāk pēc Leo.
Puisis tiešām nebija melojis un atgriezās samērā ātri. Brīdī, kad viņš ienāca istabā es skatījos ārā pa logu un nepievērsu uzmanību viņa atnākšanai.
- Ko tu tik klusa? - Sebastians pienāca man tuvāk.
- Tāpat, - joprojām biju iegrimusi savā domu pasaulē.
- Viss labi? - viņa balsī varēja just bažas.
- Jā, - atbildēju tajā pašā domīgajā balsī.
- Negribas tev ticēt, bet netinināšu.
Puisis paņēma grāmatu no galda un devās uz gultas pusi, - tu vairs nelasi? -
- Nav jau ko, - beidzot pagriezos, lai paskatītos uz sarunu biedru.
- Tā nav probēma, grāmatas jau var sadabūt.
- Nevajag, - atbildēju strupi un mazliet asāk kā gribētos.
- Tu šķietit tāda satraukta. Tiešām viss labi?
- Jā, es tikai.. Pati nezinu. - atspiedos pret palodzi un novērsos.
- Vivian, es uztraucos par tevi.
- Nav iemesla, - uz sekundes simtdaļu pacēlu acis. Puisis uzreiz notvēra manu skatienu.
- Tu ceri, ka tas mani nomierinās? Es gribu tev tikai palīdzēt. Ļauj man. - puiša balss bija nomierinoša un gādīga.
- Sebastian, tu to saki, it kā tas būtu tik viegli.
- Tu gribi teikt, ka nav? - nu jau viņš bija pilnībā aizmirsis par grāmatu un pilnībā pievērsies sarunai.
- Dažas lietas nav tik vienkārši atrisināmas, okey? - sāku uzvilkties. Likās, ka Sebastians redz man cauri.
- Vivian, - puisis mani uzrunāja, bet es neatbildēju. Izlēmu, ka būs labāk, ja šī saruna beigsies te.
Istabā iestājās kapa klusums. Sebastians joprojām mani vēroja un gaidīja atbildi. Vēlējos tikt prom no šejienes. Jutu, kā kaklā sāk krāties kamols. Es sev apsolīju, ka neraudāšu.
Šī visa situācija bija pamatīgi ievilkusies. Stress mani slikti ietekmēja un tagad, kad stresā esmu gandrīz visu laiku, sāku just tā sekas. Šim visam bija drīz jābeidzas, citādi es to gluži vienkārši neizturēšu.
Nākamarā rītā mēs abi klusējām. Sebastians nakti pamadīja viesistabā, nevis pie manis, kas man lika domāt, ka viņš ir dusmīgs. Jau tā garastāvoklis bija slikts un šis to tikai paslaiktināja.
Pulkstens vienpadsmitos viņš atnesa man ēdienu. Neko neteikdams, viņš šķīvi nolika uz rakstāmgalda. Es sēdēju uz gultas un blenzu sienā. Acis bija apsārtušas, bet es vēl neraudāju. No vienas puses es cerēju, ka puisis mani samīļos un pateiks, ka viss būs kārtībā, bet no otras cerēju, ka viņš uzreiz dosies prom un atstās mani vienu.
Sebastians jau stāvēja pie istabas durvīm un grasījās iet prom. Tad viņš mazliet saminstinājās. Ar acu kaktiņu redzēju, kā viņš nopēta mani. Viņš novaidējaa, atvēra durvis un izgāja. Tajā pašā brīdī es izplūdu asarās.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-71/875408
