https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-71/875408
Nonākuši mājā, mēs apsēdāmies uz iekšpagalma trepēm, kuras draudēja sabrukt kuru katru brīdi. Līdz ko apsēdāmies, jutu, ka plakstiņi pēkšņi kļūst daudz smagāki. Sāku saprast, ka šī varbūt nemaz nebija tik laba ideja. Prom iet gan es netaisījos. Ja jau esmu šeit, kaut kas arī jāpadara.
Ātri uzlecu kājās no pakāpiena un iegāju iekšā pakaļ cimdu pārim, spainim un lāpstai, kura mētākās pie vannasistabas durvīm. Kad devos atpakaļ uz iekšpagalmu, durvīs sastapu Sebastianu, kurš izskatījās diezgan izbrīnīts.
- Tu tiešām grasies ravēt? – viņš jautāja.
- Netikai, - atbildēju puisim ar smaidu uz sejas.
- Kas tad vēl tev padomā?
- Domāju paplašināt dobi, kas atrodas pie žoga un izvedot vienu zem virtuves loga.
- Tad jau tev vajadzēs augus.
- Jā, vēlāk vajadzēs. Pašlaik tikai sagatavošu vietu.
- Skaidrs, tad es labāk tevi netraucēšu, puisis uzsmaidīja man un palaida mani garām.
Pēc vairākām kā stundu ilgas strādāšana miegs mani uzveica. Lai kā es censtos palikt nomodā, tas vienkārši nenotika. Pamodos, kad saule jau bija uzlēkusi. Biju Sebastiana istabā un gulēju uz puiša krūtīm.
Caur aizkariem jau sijājās saules stari. Istaba bija pilnīgi klusa. Spēju sadzirdēt katru viņa elpas vilcienu un mierīgos sirdspukstus. Viņš acīmredzot gulēja. Nevēlēdamās pamodināt puisi, aizvēru acis un ieslīgu atpakaļ miegā.
Kad nākamreiz atvēru acis, puiša rokas bija stingri apvijušās ap mani. Pēkšņi sajutu puiša lūpas viegli pieskaramies maniem matiem. Es nemierīgi sakustējos un viņš palaida tvērienu vaļīgāku, bet pilnībā mani neatlaida.
Es paraudzījos uz puisi, jusdama pakrūti sažņaudzamies pēkšņā vainas apziņā. Mani vaigi un kakls kļuva koši sārti. Puisis neko neteica, tik vērās man acīs.
- Ak, es laikam aizmigu, - noteicu un neveikli pasmaidīju.
- Laikam? Tu pavisam noteikti aizmigi. – puisis iesmējās.
- Kāpēc esmu šeit? – līdz ko vārdi bija izskanējuši, vēlējos tos paņem atpakaļ. Kādēļ es mūždien uzdodu stulbus jautājumus?
- Kas tu vēlējies, lai es tevi tur atstāju? – puisis viegli iemējās.
Es neko neteicu, tik stulbi blenzu, jutu kā vaigi kļūst vēl sārtāki. Puiša smīns pārvērtās aiguma pilnā smaidā.
- Tu varēji pateikt, ka esi nogurusi. Mēs būtu devušies mājās. – puisis klusām noteica.
- Bet es nevēlējos doties mājās, - sāku ņaudēt tā kā tāds kaķis.
- Labāk aizmigt puķudobē? – Sebastians mani pavilka uz zoba.
- Ak, piedod.
- Tak viss labi. Ceru, ka tagad esi labi izgulējusies.
- Nesatraucies, esmu, - uzsmaidīju viņam.
Drīz vien abi bijiām ārā no gultas. Sebastians diezgan ātri aizgāja. Viņš gan man nepaziņoja kurp dodas, bet teica, ka līdz vakaram būšot atpakaļ. Es uzticējos puisim, tāpēc daudz neiztaujāju. Tā vietā sāku meklēt nodarbi, kamēr viņš būs prom.
Sebastians, ienācis istabā, nometa ādas jaku uz krēsla un atkrita gultā. Viņš bija ģērbies viscaur melnā, kas varēja nozīmēt tikai vienu. Medības ir klāt... Pēkšņi mani pārņēma stiprs satraukums un bailes. Emocijas bija tik spēcīgas, ka nespēju vairs pat padomāt.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-73/879181
