https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-68/871407
Vakars pienāca ātri, un to mēs pavadījām smejoties par burtiski visu pēc kārtas. Nakti puisis pavadīja savā istabā. Negribēju atzīt, bet man iepatikās gulēšana uz Sebastiana krūtīm. Viņš drošvien pats diez ko labi neizguļas, bet man gan ļoti patīk tās reizes, kad sanāk gulēt blakus puisim.
- Mosties, mazā, - Sebastians savā samtainajā balsī teica.
Mani plakstiņi lēnām atvērās. Puisis ar savu ķermeni mani sildīja. Vairāk nekā sildīja, viņš ar savu ķermeni mani karsēja. Lēnām piecēlos sēdus un pavērsos uz puisi.
Sebastiana seju rotāja smaids. Likās, ka viņš vēl nevēlējās mani atlaist. Brīdī, kas mūsu skatieni sastapās, viņš pasmaidīja vēl platāk un pievilka mani sev tuvāk.
- Ceru, ka labi izgulējies, - puisis runāja pusčukstus.
- Jā, piedod, ka liku tev palikt, - nodūru skatienu. Man bija kauns skatīties viņam acīs.
- Viss labi, mazā, – Sebastians iečukstēja man ausī.
Mēs vēl kādu laiku palikām nekustīgi. Tad es veikli atsvabinājos no puiša tvēriena. Paķēru rūtaino pledu no grīdas un izgāju no istabas.
Es, iesteigusies vannas istabā, ātri aizslēdzu durvis. Piegājusi pie spoguļa, es nopētīju sevi. Vaigi bija koši sārti, tāpat arī kakls. Smaids rotāja manu seju. Mati nevaldāmi spurojās uz visām pusēm un krita man acīs.
Ātri izmazgāju matus un aptinu dvieli ap tiem. Noskalojusi seju, izmazgāju zobus un vēlreiz kārtīgi nopētīju sevi. Kad vaigi bija atguvuši savu ierasto krāsu, devos atpakaļ uz istabu.
Kad atgriezos, Sebastians bija jau saģērbies, lai dotos kaut kur, tikai man nebija ne mazākās nojausmas, kur.
- Oho, tu gan ātri laidies prom, - biju mazliet vīlusies, cerēju, ka viņš vēl kādu laiku uzkavēsies.
- Es ātri līdz mājai un atpakaļ. Ceru, ka neiebilsti, bet iešu viens. Tas būs ātri, apsolu. – Sebastians vērās ārā pa logu. Likās, ka viņš kaut ko meklē.
- Parasti jau vīrieši nepamet tik ātri sievietes, ar kurām pavadījuši nakti, - ķircināju viņu.
Sabužinājusi spilvenu, apsēdos uz gultas. Notinu dvieli no matiem, mazliet nosusināju un noliku dvieli tālākajā gultas stūrī.
- Ak, nepārspīlē. Nekas nenotika. – puisis paskatījās uz manu pusi, pasmaidīja un tad turpināja, - Vai arī tu vēlējies, lai kaut kas notiek? –
Mazliet samulsu no šāda jautājuma, bet cetos to neizrādīt. Es klusēju. Sebastians pienāca pie gultas un nostājās tieši man priekšā. Tad viņš pavīpsnāja. Likās, ka viņam kaut kas kir aiz ādas.
Noliecies, viņš mani noskūpstīja. Skūpsts bija negaidīts un straujš, bet es neatrāvos. Kad viņš beidzot atrāvās, es biju pietvīkusi kā biete. Jā, es vēlējos, ko vairāk, bet viņam tas nav jāzina.
Viņš joprojām skatījās man acīs. Likās, ka viņš nevēlās iet nekur, bet gan labprāt paliktu tepat kopā ar mani. Bet varbūt tās bija tikai manas iedomas. Sebastians uzspieda vēl vienu buču man uz lūpām un tad aizgāja, neko nepateikdams.
Paiet laiks, līdz es atjēdzos no tā, kas tikko bija noticis. Vai tas skūpsts kaut ko nozīmēja, vai varbūt viņš tikai piespēlēja. Biju atstāta neziņā. Nezinu, vai kādreiz uzzināšu iemeslu, kāpēc viņš to izdarīja. Zinu tikai to, ka tas mani pamatīgi samulsināja. Vai vakarnakts būtu no mainījusi? Diez kāds bija patiesais iemesls viņa pazušanai…
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-70/874683
