https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-61/871119
Brīdī, kad Sebastians atrāvās, gulta atsitās pret zemi. Troksnis bija pamatīgs. Es pārbijos un iekliedzos. Puisis ātri piešāva savu plaukstu man pie mutes, lai apklusinātu spiedzienu. Viņš vērās manī ar pārsteigtu sejas izteiksmi. Pagāja laiks līdz es sapratu, ka gultai vajadzēja atrasties gaisā, lai tā atsustos pret grīdu. Tai vajadzēja lidot…
-Vivian, - puisis lēnām noņēma roku man no mutes un izrunāja manu vārdu, reaģējot uz manu sastingumu.
Es nevaldāmi sāku trīcēt. Lai kā es centos, es to nespēju kontrolēt. Sebastians pievilka manu trīcošo ķermeni sev tuvāk un cieši apskāva. Mana galva atradās pie viņa krūtīm, un es varēju sadzirdēt, cik ātri pukst viņa sirds.
Mēs abi bijām šokā, bet tikai es to izrādīju. Pēc brītiņa viņš mani atlaida un devās paskatīties, vai kāds nav pamanījis dīvaino troksni. Brīdī, kad durvis aizvērās, es izplūdu asarās.
Sebastiana rokās pavadīju atlikušo vakaru. Es joprojām nebiju līdz galam atkopusies no šoka, bet vismaz tagad spēju savākties un neraudāt. Visādas domas jaucās pa galvu. Domas, kurām tur nevajadzētu būt.
Puiša tuvums lika man nomierināties. Likās, ka viņa rokās, es esmu drošībā. Šis viss mani ļoti biedēja. Iedomājoties vien par šo visu man pār kauliem pārskrien šermuļi. Kāpēc es ko tādu spēju? Vai ir kāda iespēja atbrīvoties no šīm biedējošajām spējām?
Es strauji atvēru acis. Laikam kādā brīdī no pārguruma biju iemigusi. Pamostoties biju satrūkusies, un tas pamodināja Sebastianu. Viņš apvija savas rokas ciešāk ap mani.
- Viss labi? – viņš pieliecās man tuvāk un iečukstēja ausī.
- Jā, - nemierīgi sakustējos, un puisis mazliet atslābināja tvērienu.
- Ak, Vivian. Šis viss mani pamatīgi sabiedēja. Tu mani sabiedēji. – viņš klusām runāja. Balsī varēja just atvieglojumu.
- Mani arī, - balss bija aizsmakusi. Kaklā krājās kamols.
- Neraudi tik. Viss ir labi. Tu esi drošībā.
- Cik pulkstenis? – centos piecelties, lai redzētu laiku, bet tvēriens joprojām bija ciešs. Sapratusi, ka nekur netikšu, atkritu atpakaļ Sebastiana rokās.
- Tu kaut kur sataisījies? - viņš iesmējās. Saldie smiekli piepildīja istabu un padarīja mājīgāku.
- Laikam jau nē, - nomurmināju.
- Ir pus pieci, - viņš uzspieda ātru buču man uz vaiga un atlaida mani.
Uzslējos sēdus un vēroju puisi. Viņš paņēma grāmatu un devās uz durvju pusi. Pēkšņi jutos apjukusi. Vai tiešām es domāju, ka viņš paliks?
Šoks laikam bija manāms arī manā sejā. Pirms iešanas ārā viņš uzmeta skatienu man un sastinga. Durvis jau bija puspavērtas, bet viņš nekustēja ne no vietas.
- Vivian? – viņš izburtoja manu vārdu.
- Es… es tik domāju, ka tu paliksi. – aizgriezos, nespēdama viņam ieskatīties acīs.
- Tu gribi, lai palieku?
Kauns tagad bija pa visu ģīmi. Nosarka gan kakls, gan vaigi. Sebastians aizvēra durvis. Pienācis pie gultas, kurā sēdēju, viņš ar kurkstu galiem pieskārās manam vaigam un iesmējās.
- Tas laikam ir jā, - smaids bija saklausāms pat viņa balsī.
Viņš apsēdās uz gultas un nolika grāmatu uz naktsgaldiņa. Tad viņš saņēma manu plaukstu savās un maigi to saspieda. Istabā valdīja pilnīgs klusums, kas padarīja manu kaunu tikai lielāku. Mana sirds sit5ās ka negudra. Pāri visam gāja bailes. Man bija bail, ka es atkal kaut ko nesāku lidināt pa gaisu.
Pacēlusi acis redzēju, ka Sebastians veras manī ar siltu skatienu. Viņa smaids kļuva platāks. Puisis viegli masēja manu plaukstas virspusi. Es atbalstīju galvu pret Sebastiana krūtīm un aizvēru acis. Mani atkal pārņēma miers. Sirds ritms kļuva lēnāks un es atkal iemigu.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-63/871193
