https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-60/871107
Kad abas istabas bija tukšas, apsēdāmies uz masīvajām kāpnēm, kuras ved uz otro stāvu un atvilkām elpu. Biju noraizējusies, ka man būs auksti, bet mēbeļu stumdīšana pamatīgi mani bija sasildījusi.
- Tu esi diezgan spēcīga, - viņš ierunājās.
- Neesmu gan. Esmu diezgan vārga. – nomurmināju.
- Bet tāpat varēji panest mēbeles. Tas jau ir kaut kas.
- Šķiet, ka tu esi aizmirsis, ka es tomēr esmu vilkate, - iesmējos.
- Tur pati vispār to vēl atceries? – puisis raudzījās taisni tieši sienā.
- Man to nekad neļauj aizmirst.
- Tu gribētu aizmirst, kas tu esi?
- Kas es esmu? Tavuprāt es esmu tāda? – aizsvilos.
- Vivian, tu mani pārprati. Vienkārši tā ir daļa no tevis.
- Tieši tā. Tā ir tikai daļa. To aizmirstot es neaizmirsīšu, kas es esmu, bet gan beidzot būšu normāla.
- Normāla? Tu neesi normāla. Tev ar tādai nevajag būt. – puisis pieklusināja savu balsi.
Dusmas mazliet noplaka, un es paliku rāma. Kad dusmas bija prom, palika tikai tukšums. Sajutos vainīga, ka sabļāvu uz Sebastianu. Pēdējā laikā biju kļuvusi aizvien tramīgāka.
Kad mēs uz trepēm bijām nosēdējuši jau vairāk kā stundu, beidzot abi piecēlāmies un sākām kaut ko darīt. Sākumā darbi ritēja gausi, jo nebija īsti ko darīt. Viena no istabām bija gatava remontam, bet mums nebija materiālu. Visas mēbeles no virtuves un ēdamistabas tagad bija sanestas dzīvojamajā istabā.
Vēl pirmajā stāvā atrodas tikai vannasistaba un viena vidēji liela guļamistaba. It kā mēs kaut ko varētu sākt darīt vannasistabā vai guļamistabā, bet tas mums neko daudz nedotu.
Izlēmām, ka šim vakaram pietiek. Tāpat mēs te tikai atsēdētu laiku. Kad devāmies mājup, bija jau pus divi naktī. Nelikās, ka ir jau tik vēls. Laiks jau atkal bija paskrējis vēja spārniem. Nonākuši mājās abi devāmies uzreiz pie miera. Es vēl nebiju īsti nogurusi, bet zināju, ka man vajag kārtīgi izgulēties.
Kā jau parasti, pa dienu biju viena istabā. Es ļāvu sev iegulēties mazliet, lai atgūtu enerģiju. Es kārtējo reizi visu dienu pavadīju gultā. Tas jau man bija kā rituāls. Mans dienas režīms bija galīgi ačgārns, pa dienu es gulēju, bet pa nakti biju nomodā.
Pēcpusdi8enā Sebastians jau bija atnācis no skolas. Viņš likās diezgan noguris. Nebija nekāds lielais pārsteigums. Pēdējās dienās mēs diezgan daudz laika bijām pavadījuši strādājot mājā. Man bija iespēja izgulēties pa dienu, kāda nebija viņam, jo viņam no rīta bija jāceļas un jāiet uz skolu.
- Varbūt paguli, lai tev ir spēks, - ierosināju.
- Viss būs labi. Tāpat šovakar nekur neiesim.
- Ko? – biju šokā. Vakari, kad varējām doties uz māju man bija tik ļoti svarīgi.
- Mums tur nav ko darīt, - puisis skarbi noteica.
- Sebastian!
- Beidz čīkstēt! Mums tur nav ko darīt. Saproti? Mums nav materiālu, lai kaut ko iesāktu. – puisis bija dusmīgs.
Es vairs neko neteicu. Viņš bija nikns un noguris, bet tas viņam nedeva nekādas tiesības sabļaut uz mani. Viņš pirmo reizi, kopš biju te, pacēla balsi pret mani. Jutos apjukusi. Jutos kā bērns, kurš kaut ko noziedzies un tikko ticis sabārts.
- Vivian? – pēc ilgāka klusuma brīža Sebastians klusi izrunāja manu vārdu.
Biju dusmīga uz viņu, tāpēc iespītējos un neteicu ne vārda. Zinu, ka tā dara tikai piecgadīgi bērni, bet tieši tā viņš pret mani tikko bija izturējies.
-Ev, nu. Nedusmojies. – viņš uz gultas man blakus.
Es vēros taisni sienā un centos viņu ignorēt. Puisis iesēdās dziļāk gultā un ar savu augumu aizšķērsoja manu skatu uz sienu. Ignorēju viņu un turpināju skatīties taisni ar neko neredzošām acīm.
- Vivian, tu mani biedē. Pasaki kaut ko. – puisis čukstēja.
Manas dusmas un aizkaitinājums tikai auga. Sebastians pieliecās man tuvāk. Centos atvirzīties, bet bija jau par vēlu. Mūsu lūpas saskārās. Es vairs nespēju viņu ignorēt. Viņa lūptas bija karstas un maigas. Jūtas mani pilnībā pārņēma.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-62/871126
