Izredzētā 634

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-62/871126

Kad pamodos gulēju uz Sebastiana krūtīm. Saules gaisma sijājās caur aizkariem istabā. Man jau sen bija sajukušas nedēļas dienas, bet biju diezgan droša, ka šodien ir darbadiena.

Man bija bail kustēties, viņa miegs ir trausls. Tā nu es kādu laiku vienkārši gulēju nekustīga. Tad Sebastians smagi nopūtās. Viņš ielaida savus pirkstus manos matos un sāka ar tiem spēlēties.

- Tu man matus sapiņķerēsi, - sāku sūdzēties.

- Labrīt. Kā gulēji? – puiša balss bija klusa un piesmakusi.

- Laikam jau labi. Un tu?

- Nu, auksti man noteikti nebija.

Atkal ielaidis matos savus pirkstus, viņš sāka tos piņķerēt. Centos atrauties, jo jau tā matus knapi izķemmēt varu. Attālināju savu galvu no puiša rokas. Tad spalgi iespiedzos.

- Kušs. Mēs tak negribam, lai kāds ienāk. – viņš saldā balsī teica.

- Sebastian, man sāp. Beidz! – lūdzu.

Viņš lēnām izpiņķerēja savus pirkstus no maniem matiem. Kad beidzot biju brīva, uzslējos sēdus. Es kārtīgi izstaipījos un izkāpu no gultas. Puisis izstiepās pa visu gultu un aizvēra acis.

- Neesi izgulējies? – vaicāju.

- Esmu, bet5 tik sen neesmu gulējis savā gultā.

Sajutos vainīga. Viņš visu laiku guļ uz dīvāna. Drošvien viņam jau sāp mugura. Nostājos pie loga un vēros ārā pa to. Pēkšņi puisis mani apskāva no mugurpuses. Es salēcos.

- Velns! Nebiedē tā

- Nu piedod, - puisis smējās.

- Un ko tālāk? - izaicināju Sebastianu.

- Varam atgriezties gultā, - viņš noņēma manus sapinušos matus no kakla un noskūpstīja to. Pār visu ķermeni pārskrēja skudriņas.

- Sebastian!

- Kas i? bail?

- Es nopietni, - atbrīvojos no puiša apskāviena un pagriezos ar skatu pret viņu.

- Tak nomierinies. Es tik tevi kaitinu. Es to nekad nedarītu bez tavas piekrišanas. – viņš man mīļi uzsmaidīja.

Es nolaidu skatienu. Ko es padomāju. Protams, ka viņš neko tādu nedarītu. Viņš tik mani ķircina. Es tak pamanītu, ja viņam pret mani būtu radušās jūtas. Galu galā mēs visu laiku esam viens otra sabiedrībā.

Jutos pārāk nokaunējusies, lai atrastos ar viņu vienā istabā. Aizgāju uz vannas istabu sevi savest kārtībā. Es nesteidzos atgriezties istabā. Bija jau apnicis dzīvot mazā istabiņā. Varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc es tik izmisīgi vēlējos, lai remonts ietu uz priekšu. Vēlējos brīvi pārvietoties pa māju un pagalmu, nevis visu dienu sēdēt četrās sienās un kā sunim gaidīt, kad mani izvedīs pastaigā.

Biju jau aizkavējusies. Jutu, ka nevēlos atgriezties istabā, bet man īsti nebija izvēles. Smagi nopūtos, savācu savas mantas un devos atpakaļ uz istabu. Es ilgi negribēju kavēties ceļā, jo pastāvēja risks uzskriet kādam virsū.

Ienākusi istabā es aiz sevis aizslēdzu durvis. Sebastians sēdēja pie datora un man ienākot pat nepaskatījās uz manu pusi. Noliku savas mantas uz krēsla istabas stūrī. Tur stāvēja visas manas mantas.

Sākotnēji visu turēju sporta somā pie naktsgaldiņa, bet jo ilgāk es te uzturos, jo vairāk mantu man parādās. Tagad es jau esmu okupējusi divus krēslus. Puisis man bija piedāvājis savas mantas turēt skapī, bet es atteicos.

- Tu biji baigi ilgi. Vai viss kārtībā? – atrāvies no datora, puisis pavaicāja.

- Nu piedod, bet es esmu sieviete un man ir savas vajadzības, - pēkšņi jutos diezgan aizkaitināta.

- Es jau tev neko nepārmetu, tik uztraucos par tevi.

- Veilti, - nošņācos. Paņēmu grāmatu no somas un iekritu gultā. Steidzos atvērt to, lai varētu aiz tās paslēpties un Sebastians neredzētu, ak esmu tuvu asarām.

- Man iet prom? – puiša balss pēkšņi bija skarba. Ar to pietika, lai pār mani vaigu noritēta nodevīga asara.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-64/871297