Šis notikums uzlaboja man garīgo visai atlikušajai dienai. Varbūt jums tas uzlabos visu vakaru? Manis paša atgadījums sabiedriskajā Transportā.
Šodien braucu mājās no centra ar 40. Kā parasti, iesēdos brīvajā vietā, kura atradās autobusa aizmugurē. No šīs vietas bija labi pārredzams viss autobuss. Tas nebija pilns, cilvēki kājās nestāvēja, tomēr visas sēdvietas bija aizņemtas. Man apkārt, kā tas laikam iegājies sabiedriskajā transportā, sēdēja vīri kā ozoli, sievietes – vairāk vidusdaļā un autobusa priekšā.
Nākamajā pieturā vienlaicīgi pa pirmajām durvīm un aizmugurējām durvīm iekāpa sieviete – grūtniece pēdējos mēnešos pa priekšējām un vīrietis vecumā tuvu pie 60 pa pakaļējām. Jauneklis, kurš sēdēja vadītājam aiz muguras, piecēlās un iedeva vietu sievietei. Vīrietis, kurš kāpa iekšā pa aizmugurējām durvīm, redzot jaunekļa piecelšanos, ar raķetes ātrumu metās uz priekšu, cerot laikam apsēsties. Nepaspēja. Grūtniece ar pateicīgu smaidu bija jau apsēdusies. Un tad sākās.
Vīrietis sāka skaļi un necenzēti lamāties. Par to, ka vecam vīram, lūk, nedodot vietu, sieviete taču jauna un varot pastāvēt. Labāk neatstāstīšu šos rupjos vārdus, varat iedomāties to situāciju....
Toties autobusā izteicās arī bērns.
Vīrietis bija krietni “ieskrējies”, kas pie vidējām durvīm sēdošais bērns savam tēvam ar bērna tiešumu un skaļumu pajautāja: “Tēti, tas onkulis ir tante vai onkulis? Vai tad tētis viņam nav iemācījis, ka sievietēm jādod vieta autobusā?”
Tēvs, protams, samulsa un nezināja, ko bērnam atbildēt; toties mutīgais vīrietis apklusis un nosarcis tuvākajā pieturā izkāpa.Daudzi cilvēki uzreiz sāka smieties, bet daudzi tikai pēc "onkuļa izkāpšanas".
