Prespas ezers un ābolu paradīze Resene (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).5

Te paceļam man paredzēta pirmā, īsā ekspress pietura. Šeit pie ciemata ar nosaukumu Kosel iespējams aplūkot šādus tādus vulkāniskos veidojumus. Par tādu esamību ceļā malā liecina vien grūti saskatāma aprūsējusi ceļazīme, kura norāda virzienu uz pavisam nelielu akmeņainu lauku celiņu starp ciema mājām. Pagriežos turp un pēc pāris simtiem metru nonāku stāvlaukumā. Tepat pie šī stāvlaukuma arī var aplūkot šo vulkānisko iežu lauku, jeb precīzāk nogāzi. Jāsaka, nekas īpašs. Tāds kā šlagas lauks vien ir. Te pie stāvlaukuma pret žogu atstutēts neliels stends kurā vēstīts, ka šajā apkārtnē sastopami tādi, kā nelieli krāteri un spraugas klintīs no kurām izdaloties kaut kādas sulfātu gāzes un karbo dioksīdi. Tas tā arī laikam ir, jo tepat šajā šlagas nogāzē var manīt, ka no zemes vietām sūcas kaut kāds rūsains šķidrums un valda īpatnēja smaka, kuru rada izplūdušās gāzes. Patiesībā smako līdzīgi, kā pie sēravotiem Debarā, kur pabiju pirms pāris dienām. Neesmu ķīmijas speciālists un tādēļ kaut ko sīkāk par to nemācēšu pastāstīt.

Pēc īsa pitstopa dodos tālāk. Pavisam drīz upes ieleju pārņem migla, jeb prezīzāk sakot esmu iebraucis zemajos mākoņos, kuri klāj šo ieleju. Jāsaka, ka arī šajā ielejā atrodoties vairāki interesanti kalnu ciemati, kuros būtu vērts paviesoties, ja esat ieradies Ohridā. Tādi ir Kuraticas, Sviništes, Rečicas un Zavoj ciemi. Šis gan ir ieteikums tiem, kuri ir par slinku doties garākos ceļojumos no Ohridas. Manos plānos šeit pieturas nav paredzētas, jo esmu nolēmis paklejot pa kalnu ciemiem Pelisteras nacionālajā parkā, augstāk kalnos un tādēļ turpinu ceļu pa upes ieleju līdz Bukovo kalnu pārejai.

Ābolu paraīze Resene un Karaļa dārzs.

Aiz kalnu pārejas ceļš jau ved lejup plašā ielejā. Pakāpeniski kalni atkāpjas un ieleja kļūst arvien plašāka un līdzenāka. Te šur, tur parādās augļu dārzi. Pavisam drīz šo dārzu kļūst arvien vairāk un vairāk. Šķiet tā, kā šī teritorija atrodas augstu virs jūras līmeņā un to ieskauj kalni, klimats šeit ir nedaudz skarbāks, kā citos plašākos Maķedonijas līdzenumos un tādēļ šeit pārsvarā dominē ābolu, bumbieru dārzi, un retāk sastopami siltummīloši augļu koki.

Kā jau iepriekš teicu! Lietus ir beidzies un makoņi pakāpeniski sāk izklīst. Apkārtējos dārzos vietām sākas rosība un ļaudis nodarbojas ar ražas novakšanu. Āboli tiek lasīti un bērti kastēs vai speciālos maisos. Daļa no maisiem tiek krauti milzīgās kaudzēs ceļu tuvumā un  šosejas malā. Acīmredzot tas tiek darīts lai uzpircējiem tos būtu vieglāk savākt.

Āboli šeit ir visur, ir ceļmalās ir pagalmos, kā arī pagrabos. Vietām manāmas noliktavas, kur tie tiek rūpīgi pakoti kārbās ar pazīstamu Eiropas tirdzniecības tīklu emblēmām.

Īstenībā esmu nonācis Maķedonijas reģionā, kuru bieži devē par „Maķedonijas ābolu paradīzi” vai „Karaļu dārzu” (Царев градина/двор). Tas ir Prespas novads, kuru tā sauc jo tas atrodas starp vairākām kalnu grēdām, līdzenumā pie Prespas ezera. Šajā novadā izveidots administratīvais rajons (opština)-Resenes opština, kuras centrs ir Resenes (Ресен)  pilsēta, kurā dzīvo aptuveni 10 tūkstoši iedzīvotāju.

Nonākot pilsētā nolemju izmest nelielu loku pa to. Resene pati par sevi, kā pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas. Tajā līdzīgi, kā daudzās Maķedonijas pilsētās no vēsturiskajām celtnēm maz kas ir saglabājies, kam par iemeslu, kā jau iepriekš esmu minējis, ir vairākārtējas zemestrīces un neskaitāmie kari kas notikuši šeit Balkānos. Pēc īsas pastaigas uz īsu brīdi iegriežos pilsētas tirgū un pēc tam dodos uz vienu no retajiem vēsturiskajiem objektiem, kurš šeit vēl ir saglabājies. Tā ir Ahmeta Nijazi-bega pils (Сарајот на Ахмет Нијази-бег). Šī neoklasicisma stilā būvēta pils  reiz kalpojusi kā rezidence slavenam vietējam albāņu izcelsmes turku armijas pulkvedim Ahmetam Nejazi-begam. Bieži šo pulkvedi dēvē par Resenes Ahmetu (Ахмет Реснели). Izrādās, ka pateicoties šī pulkveža aktivitātēm šī mazā Maķedonijas pilsētiņa Resene ir kļuvui par vietu, kur sākās vēsturē labi zināmā Jaunturku (Mladoturku) revolūcija, kuras rezultātā tika izbeigta vairākus gadsimtus ilgušā sultānu valdīšana un Turcija kļuva par parlamentāru valsti. Tieši Ahmets Nijazi- begs bija viens no pirmajiem Jaunturku kustības iniciātoriem un dibinātājiem, un cīņu par jaunu Turciju uzsāka tieši šeit Resenē un Bitolā, kuras tajā laikā 1905-1909 gados vēl atradās Turku impērijas sastāvā.

Tagad šajā pilī ir ierīkots neliels muzejs, kurā var iepazīties ar Ahmeta Nijazi-bega darbību. Vēl pilī izvietots neliels piemiņas  stends nozīmīgai maķedoniešu un bulgāru, mākslas un kultūras darbiniecei Keracai Visuļčevai(Кераца Висулчева), bet pārējās telpās aptuveni 300m2 platība izvietota keramikas mākslas darbu izstāde. Patiesībā Resenes podnieku un keramiķu biedrība (Resen Керамика колония) ir slavena visā pasaulē. Tā dibināta jau Dienvidslāvijas laikā, 1973. gadā  un tās vadībā ik gadu augustā tiek rīkots keramiķu un podnieku saiets, jeb gadatirgus, kuram plašu atbalstu sniedz JUNESCO. Šī pasākuma laikā šeit Resenē irodas liels skaits šīs mākslas un amata lietpratēju no visas pasaules. Ikdienā šajā  pilī iespējams apskatīties vairāk kā 400 vietējās keramiķu biedrības un dažādu pasaules slavenu mākslinieku keramikas veidojumus. Pie kam šeit apskatāmā keramikas mākslas darbu kolekcija tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Eiropā.

Patiesībā Resenes un Prespas novada vēsture sniedzas daudz senākā pagātnē, kā Jaunturku revolūija. Prespas ezera krastus ļāudis apdzīvo jau no neolīta un bronzas laikmeta par ko liecina vairāki arheoloģiskie atradumi. Jau vēlāk, mūsu ēras pašā sākumā, šeit tika iekopti lauki un dārzi par kuriem tiek minēts senās Romas vēstures datos. Romas laikos cauri šim novadam tika izbūvēts jau iepriekšējā stāstā pieminētais ceļš VIA Egnacia un reģions izveidojas par īstu plaukstošu dārzu kurš vairāku gadsimtu gaitā tiek dēvēts par „Karaļu dārzu”, „Imperātoru dārzu”,”Cara dārzu” un līdzīgi. Arheoloģisko izrakumu gaitā šeit uzietas arī pāris romiešu nekropoles un vairākas villas. Īstu uzplaukumu Prespas novads izbaudīja viduslaikos, kad uz salas Masajā Prespas ezerā Bulgārijs  karalis Samuels uzbūvēja cietoksni un pilsētu, bet vēlāk tajā tika uzbūvēta Svētā Ahillesa bazilika. Lielajā Prespas ezerā atrodas vēlviena sala, kuru šeit sauc par „Lielās pilsētas” jeb maķedoniski par Градиент Голема salu un uz tās šodien iespējams apskatīt sena, Svētā Pētera, klostera drupas. Patiesībā pirmā pieminētā sala tagad atrodas Grieķijas teritorijā un tā šodien neietilpst manā ceļojuma maršrutā. Uz otro salu gan, ja būs pietiekoši daudz laika pacentīšos nokļūt. Tagad gan došos uz nelielu ciematu, kura nosaukums man nedaudz atgādina kaut ko par vēsturisko dārzu, bet pēctam sekošu kalnu virzienā uz Pelisteras nacionālo parku.

Tātad esmu jau nonācis ciemetiņā ar dižu nosaukumu Carev Dvor, kas arī nozīmē- Karaļā dārzs, jeb tiešā tulkojum dvor-pagalms. Tikai jāatceras, ka slāvu valodās „podvorije” nenozīmē tikai pagalmu, bet zem šī jēdziena tiek aptverta visa saimniecība kopumā, tajā skaitā dārzi. Iespējams, ka tieši šajā ciemā, jeb tā apkaimē agrāk esot atradusies viena no romiešu, vēlāk bizantiešu apmetnēm par kuru senos rakstos rakstīts, ka šeit Prespas ezera krastā esot vieta, kur iekopti plaši un bagātīgi ābolu, persiku, un aprikozu dārzi, kuri tad arī nosaukti par Kraliskajiem dārziem. Par to vai šeit patiešām šāda apmetne vai pilsēta ir bijusi arheologiem vēl ir jātiek skaidrībā, bet tas, ka te dārzi ir bijuši jau senos laikos ir skaidrāks par skaidru.