Prespas ezers un ābolu paradīze Resene (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).5

Var manīt, ka šeit īsta kustība notiek sezonas laikā, bet tagad valda īsts klusums un miers.  Šķiet, ka vasarā šeit strādā arī kafejnīca, kura izvietota koka būvē gluži uz ūdens.

Gar ezeru šeit ierīkotas vairākas laivu piestātnes. Tagad gan lielākā daļā laivu ir izvilktas krastā un gaida nākamo sezonu, kad ar tām tiks vizināti atpūtnieki. Dažas laivas tomēr ir atstātas ezera krastā, acīmredzot makšķerniku vajazībām, kuriem pēc būtības ir vienalga vai ir vasara, vai ziema.

Tālāk piekalnē manāma arī viena lielāka viesnīca, bet pa gabalu šķiet, ka tās milzīgā ēka šobrīd nav apdzīvota. Patiesībā šī ir vienīgā tāda izmēra viesnīca šī ezera krastā. Līdz šim tiku manījis tikai salīdzinoši nelielas viesnīciņas un viesu namiņus.

Uz brīdi uzlīst lietus un tad atkal pārstāj. Kalnos dārd pērkons! Oktobrī vērot negaisu ir liels retums, bet šeit Maķedonijā to es izbaudu jau otro reizi. Labi, kamēr atkal neuznāk lietus pacentīšos nokļūt ciematā Koņsko (Конjско) kurš atrodas pussalā ezera rietumu krastā, vietā kur Maķedonija robežojas ar Albāniju. No šī ciema iespējams doties baraucinā ar laivu uz jau iepriekš minēto Lielās pilsētas(Градиент Голема) salu. Maz gan ticams, ka tagad tas būs izdarāms, jo laika apstākļi kļūšt ar vien sliktāki un patiesībā ir jau vēla pēcpusdiena. Pirms nokļūtu uz Koņsko ciemu jāizbrauc cauri Stenjes ciemam un tālāk seko visai nelīdzens, līkumans kalnu celiņš. Sākumā pat šķiet, ka to var pieveikt tikai ar apvidus auto, bet pa ceļam satieku arī pāris ne īpaši piemērotu auto šādam ceļam, kuri to tomēr ir pieveikuši.

Pa šo nevisai „gludo” ceļu nākas braukt kādus 6-7 kilometrus un galugalā nonāku Koņsko ciemā. Cik man zināms šeit dzīvojot daži vīri, kuri par attiecīgu samaksu vadā tūristus uz Lielās pilsētas salu. Tepat pludmalē arī satieku vienu no šiem vīriem, kurš burtiski tikko atgriezies no šīs salas. Kā jau biju iedomājies, šodien ir jau par vēlu lai dotos uz šo salu. Laivinieks Gorans skaidro, ka ezerā drīz var sacelties lieli viļņi un tā kā ezera rietumu pusi sedz augsti kalni, šeit satumst krietni ātri un tas pavisam drīz notikšot. Taisnība jau viņam ir, esmu nokavējis un patiesībā man arī jāsāk domāt par atgriešanos Ohridā. Par pašu salu runājot, nezinu kāpēc tā ir nosaukta par Lielās pilsētas salu, ja tā īstenībā ir pavisam maziņa: aptuveni 750 metrus gara un 450 metrus plata, un tās klints augstums snedzas 20-30 metrus virs ezera līmeņa. Neskatoties uz salas izmēra tā esot bijusi apdzīvota vairāk kā 2000 gadu garumā. Pirmās celtnes tajā parādījušās Romas impērijas laikos, bet pirmā bazilika tapusi 5.g.s. Bizantijas laikā salā tika uzbūvētas vairākas ēkas, klosteri un baznīcas. Klosteri salā tika apdzīvoti līdz 14 g.s. beigām, kad tos izpostīja zemestrīce. Tagad uz salas iespējams apskatīt jau pieminētās bazilikas, Svētā Pētera, Dimitrija un vairāku mazāku baznīcu, drupas. Vietām ir saglabājušies arī romiešu ēku akmens pamati.

Prespas ezeru, jeb tā Maķedonijas daļu esmu apjozis burtiski no Grieķijas līdz Albānijas robežai. Jā, Albānijas robeža atrodas tepat uzkanā virs Koņsko ciema. Tagad varu doties uz Ohridu, bet pirms nokļūtu līdz Ohridas ezeram man jāatgriežas Stenjes ciemā un tad jāšķērso Gaļičicas kalnu grēda, kura atrodas burtiski starp abiem šiem ezeriem.

Levadas kalnu pāreja.

Aiz Stenjes ciema sākas stāvs un līkumains ceļš kurš ved augšup kalnos. Serpentīni te vijas kruzuļu kruzuļiem. Labos laika apstākļos no šīm piekalnēm paveroties lieliski skati uz ezeru, bet tagad pavisam drīz nonāku mākoņu miglā. Tālāk aci priecē tikai rudenīgās meža krāsas un mākoņu miglā tītie koki.

Ceļš galu galā kļūst tik šaurs, ka šķiet esmu aizbraucis ne tur kur vajag. Migla kļūst tik spēcīga, ka tikpat, kā neko nevar redzēt. Skatos gar ceļa nožogojumu un šķiet ka esi bezdibeņa malā. Pēc kāda brīža ceļa malā parādās tūrisma informācijas stends un neliela kapella.

Tātad esmu nonācis Levadas kalnu pārejas augstākajā punktā 1568 metrus virs jūras līmeņa. Faktiski es tagad atrodos Gaļičicas nacionalā parka kalnu grēdā un no šīs kalnu pārejas labos laika apstākļos iespējams doties pārgājienos uz kalnu virsotnēm.

Šodien te nekādas pastaigas nesanāk, jo viss ir mākoņos tīts. Pēc pavisam īsas pieturas jau ripinos pa serpentīniem lejup uz Ohridas ezera piekrasti. Sākumā ceļš ir pavisam stāvs, bet drīz kļūst lēzenāks un mierīgāks. Aiz kāda 9. līkuma sāk izklīst migla un iespēlams saskatīt Ohridas ezera siluetu.