Kādai meitenei bija lauzta potīte, kāds cits bija smagi ievainots... Es centos mazliet palīdzēt, kamēr mēs tuvojāmies ūdenim. Mēģināju noslēpties aiz ķieģeļu sienas. Mēs bijām daudzi. Es lūdzos, lūdzos, lūdzos... Cerēju, ka Dievs mani izglābs.
Piezvanīju savai mammai un pateicu viņai, ka nezinu, vai mēs vēl kādreiz tiksimies, bet darīšu visu, lai tas notiktu. Vairākas reizes atgādināju viņai, ka mīlu viņu. Viņas balsī es dzirdēju bailes. Viņa raudāja. Tas sāpēja. Aizsūtīju īsziņu tētim, ka mīlu viņu. Nosūtīju pa īsziņai arī cilvēkam, ko ļoti mīlu un savam labākajam draugam – viņš neatbildēja. Mēs izdzirdējām vairākus šāvienus. Saspiedāmies ciešāk. Darījām visu, lai nezaudētu siltumu. Manī bija tik daudz domu. Biju tik nobijusies. Piezvanīja tētis, es raudāju un teicu, ka mīlu viņu. Viņš teica, ka ir jau ceļā kopā ar manu brāli, lai nokļūtu pie manis. Tik daudz emociju, tik daudz domu... Es lūdzos, cik spēju.
Pagāja kāds laiks. Arī pārēji zvanīja saviem vecākiem. Pēc laika visi sāka sūtīt īsziņas, baidoties, ka slepkava varētu mūs sadzirdēt. Es domāju par savu māsu, kura bija ceļojuma. Kā lai es viņai paziņoju, kas ir noticis. Es ierakstīju Twitter`ī un Facebook`ā, ka pagaidām esmu dzīva un esmu „drošībā”. Ierakstīju, ka gaidu policiju. Daļa cilvēku lēca ūdeni un peldēja prom no salas. Es turpināju gulēt uz zemes. Biju nolēmusi, ka tēlošu mirušu. Es neskriešu un nepeldēšu. Nespēju aprakstīt bailes un emocijas, ko jutu.