Viņi ir zombiji56

Apgriez otrādi kādu patrūdējušu koka gabalu un zem tā tu noteikti atradīsi kādu mitreni. Zem koka gabala tās slēpjas no putniem, kuri tās uzskata par ļoti gardu kumosu. Bet ja ieraugi šos kukaiņus zem klajas debess, tad zini, ka tie jau vairs nevalda pār savām darbībām un ir kļuvuši par dzīvnieku valsts zombiju. Tajos iemājo mazi parazītiski tārpiņi, kuri, savukārt, ir ļoti ieinteresēti, lai putni viņus apēd, jo viņiem vajag nokļūt putna māgas siltumā, lai varētu vairoties. Tāpēc šie tārpiņi pārņem vadību pār kukaini zem koka gabala un liek tam doties ārā no slēpņa. Kad putns tos apēd, tārpiņi beidzot var sākt vairoties, līdz kopā ar putna izkārnījumiem nenokļūst atpakaļ uz zemes, kur viss sākas no gala.

Šis zirneklis, Plesiometra argyra, kurš dzīvo tropu mežos, ir eksperts perfekti apaļu tīklu veidošanā, bet viens vienīgs parazītiskas lapsenes kodums var pilnībā pārņemt viņa ķermeni un kontrolēt tā darbības. Šīs lapsenes iedēj oliņas iekš zirnekļa kermeņa un kopš šī brīža zirneklis apaļā tīkla vietā savu pēdējo nakti pavada mērktiecīgi vijot apkārt sev kokonu, kurš pēc viņa nāves kļūs par viņa slepkavu, lapseņu saimes, mājvietu. Kad šis zīdainais kokons ir gatavs, zirnekļa pēdējā misija ir veikta un lapsene to nogalina, lapseņu saimei uzsākot mierīgu dzīvi, tropu mežu plēsoņu netraucētā augstumā.

Tāpat kā iepriekšējā stāsta varone, arī šī zaļā lapsene dzīvo tropu mežos, bet šī parazitē, nevis uz zirnekļiem, bet tarakāniem. Tā ievada spēcīgu indi, kura pilnība paralizē tarakānu un iedēj tajā oliņas, kuras attīstoties, kūniņas stadijā sāk ēst tarakānu no iekšienes, kamēr tas vēl joprojām ir dzīvs un dod kūniņām arī siltumu. Bezpalīdzīgā tarakāna turēšana pie dzīvības turpinās veselu nedēļu, jo tas ir laiks, kurš nepieciešams, lai kūniņas attīstītos līdz pieaugušai lapsenei. Kad tas ir noticis, lapsenes pamet tarakāna ķermeni un tas mirst.

Nu un pēdējo reizi pieminēšu lapsenes. Šo lapseņu latīniskais nosaukums ir Glyptapanteles un tās par saviem upuriem izmanto dažādus kāpurus. Bet šajā gadījumā ir vērojama vēl viena neticama iezīme. Lapseņu kūniņas, kuras uzsāk savu attīstību kāpura iekšpusē, apzinoties savu vājumu, izmanto vēl dzīvu esošo kāpuru kā ‘’miesassargu’’ pret visiem uzbrucējiem. Tiklīdz kāda no kūniņām nonāk ārpus kāpura ķermeņa, kāpurs iespēju robežās uzbrūk visam, kas kūniņai tuvojas. Pētniekiem vēl joprojām nav izdevies noskaidrot, kā tieši kūniņām izdodas kontrolēt kāpura darbības, zinot, ka tas jau ir daļēji apēsts no iekšpuses, bet vēl joprojām ir dzīvs.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadījumiem, šis nav tik ļoti attiecināms uz kukaiņa darbību kontroli, bet tā parazītisku izmantošanu savtīgiem mērķiem. Tārpiņiem, kuri dzīvo skudras ķermenī, lai attīstītos, jānokļūst siltākā vietā, kas vislabāk ir putna māga. Tāpēc tie inficē skudras rumpi, kurš piebriest un kļūst spilgti sarkans, atgādinot ogas. Kopš šī brīža skudra ir beigusi savu normālo dienas ritmu un sak eksistēt tikai kā šo parazītisko tārpiņu ieroci. Putni, uzskatot, ka satvers ogu, noknābā skudru un tārpiņi savu attīstīšanās un vairošanās mērķi ir sasnieguši uz skudras dzīvības rēķina.

Ļoti līdzīgi darbojas arī Leucochloridium paradoxum. Tas ir parazītisks organisms, kurš dzīvo gliemežu antenās, iekrāsojot tās zaļos toņos un liekot tām pulsēt. Putni to pamana un nolaižoties tās noknābā, ļaujot parazītiskajam organismam attīstīties savā māgā. Kad tas kopā ar izkārnījumiem nokļūst uz zemes, tos atkal apēd nākamie gliemeži. Tādā cikliskā veidā šis organisms arī turpina virzīties cauri savām attīstības stadijām. Otrā parādība šajā rakstā, kuru varam ieraudzīt arī mēs savā dārzā, pagalmā vai kur citur, kur ir gliemeži.