Viduslaiki ir drosmīgu bruņinieku un cēlsirdīgu laupītāju laiks. Bruņinieki bija gatvai cīnīties turnīros tikai lai iegūtu daiļās lēdijas skūpstu vai lakatiņu. Dāmas bija kautrīgas un trauslas.
Antīko laiku „kailumu” nomainīja askētiskie un skarbie Viduslaiki. Sievietes ķermenis tika slēpts zem platām bezformīgām drānām.
Agrajos Viduslaikos grēcīgi bija būt skaistam, bet tik un tā pastāvēja skaistuma standarti. Cieņā bija plata piere, tāpēc sievietes izraustīja matus deniņu rajonā. Gaiši un sprogaini mati bija modē, kaut gan arhibīskaps, konterberijas Anselms, publiski pasludināja matu balināšanu par nešķīstu nodarbi.
Izlaisti mati varēja būt tikai neprecētām sievietēm. Precētās sievietes matu cirtas slēpa zem galvassegām vai ievietoja matu tīkliņos.
Sievietei bija jābūt atturīgai, jāstaigāt maziem solīšiem un nolaistām acīm. Viduslaikos, visu varenā baznīca, aizliedza lietot kosmētiku, jo uzskatīja, ka kosmētika izkropļo dieva radības. Viduslaikos modē bija eņģeļu izskats – ļoti bāla āda, sprogaini zeltaini mati, garens sejas ovāls, lielas acis, labāk, ja gaiši zilā vai zaļā krāsā ( tāpat kā Senajā Ēģiptē acu zīlīšu palielināšanai izmantoja belladonas sulu) un maza mute. Lai āda būtu bāla, sievietes ierīvējās ar citronu sulu vai baltumu, kura sastāvā bija dzīvsudrabs un svins, vai izmantoja asins nolaišanu.
Modē bija minimālisms. Agro Viduslaiku lozungs varētu būt – nē, kuplām formām un kosmētikai! Augstu vērtēja miniatūras sievietes. Mazam bija jābūt it visam – augumam, plaukstām, pēdām un krūtīm. Vēl vairāk par miniatūrismu sievietēs vērtēja tikai ticību Dievam un paklausību vīram. Daudzi pētnieki domā, ka tieši tāpēc Viduslaikos sāka skūt uzacis, jo uzacu neesamība seju padara bērnišķīgu, rāmu, lēnprātīgu un sapņojošu.
Dāmas, lai padarītu kaklu vizuāli garāku, skuva pakausi.
Īsi mati – neuzticības simbols. Tā kā precētas sievietes lepnums bija gari un kopti mati, tos apgrieza, ja sieviete tika pieķerta krāpjot savu likumīgo vīru.
Ja Viduslaikos bāla āda bija modē, tad baltas drānas gan nē, jo balts, nekrāsots audums skaitījās lēts. Kāzās balts arī nebija aktuāls.
Agrajos Viduslaikos vīrieši sāka nēsāja bikses, kuras vairāk līdzinās mūsdienu sieviešu zeķubiksēm. Bikses šuva no vilnas auduma, tās cieši apkļāva kājas un piestiprinājās ar striķiem pie augšējās apģērba daļas.
Ja Agrajos Viduslaikos skaistums bija grēcīgs, tad Vidējos Viduslaikos cilvēki atkal atcerējās par sieviešu skaistumu. Cilvēku pasaulē sieviešu skaistums ienāca no mākslas pasaules. Trubadūri slavināja dāmas, kuras vizuāli bija trauslas, bālādainas, neaizsargātas un bezpalīdzīgas. Kaut gan kalsnums un bālums bija modē, Ideālas dāmas seju bija jārotā veselīgam sārtumam un skatienam bija jābūt gaišam un jautram. Trubadūri no provincēm radīja „Daiļās Dāmas” pasaulīgo kultu, kurš atspoguļoja Madonnas tēlu.
