Cieņā bija smalks un lokans stāvs, šauri gurni, gaiši mati, ovāla seja ar persiku sārtumu, taisns plāns deguns, gaišas un līksmas acis, mazas, bet pilnīgas lūpas ar ķiršu sārtumu un bedrītes vaigos un zodā. Sievietes salīdzināja ar rozi, kāds reiz teica: „Viņa ir maiga, trausla un eleganta.” Modē bija iegarenas formas: garš augums, plata piere, iegarens sejas ovāls, garš kakls.
Vēlīnos Viduslaikos sieviete atrada savu galveno „ieroci” – fizisko pievilcību. Kopš šī laika sievietes cīnījās par to, lai varētu pašas noteikt, cik daudz no sava ķermeņa atklāt citu acīm.
Sievietes centās izcelt sava ķermeņa skaistumu un grāciju, tāpēc modē bija stingri pieguļoši tērpi, kuri ļoti ierobežoja kustības. 15.gs dekoltē kļuva ne tikai dziļāks, bet arī plašāks. Dekoltē ieguva trīsstūrveida formu un, pēc Viduslaiku morālistu viedokļiem, pārspēja visas pieļaujamās normas, padziļinoties līdz pat viduklim (bieži dziļo dekoltē pārklāja caurspīdīgs izšūts audums). Sašutušie baznīcas kalpi dekoltē dēvēja par „elles logiem”.
Franču karaļa Karla VII mīļākā, galma dāma, Agnes Sorel, gāja vēl tālāk par dziļu dekoltē. Viņa lepojās ar savu skaistumu - krāšņiem pelnu krāsas matiem, milzīgām zilām acīm, ideālu degunu, juteklisku muti, valdzinošu smaidu un nevainojamām augstu novietotām krūtīm. Lai izceltos, jau tā dziļo dekoltē vidū, viņa atļāvās parādīt vēl vairāk un šokēja pilnīgi visus. Agnes Sorel, kautri noslēpjot vienu no savām lepnajām krūtīm, eleganti atkailināja otru. Citas galma skaistules neuzdrošinājās sekot valdzinošās favorītes piemēram.
Modē bija šleipes. Runā, ka apģērba šleipei par savu popularitāti ir jāpateicas nekam citam kā tai pašai ietiepīgajai skaistulei Agnesei Sorel, viņai pieder neoficiāls tituls - „Skaistākā Viduslaiku sieviete”. Šleipes garums bija stingri normēts reglamentā atkarībā no sievietes stāvokļa sabiedrībā, jo ievērojamāka sieviete bija jo garāka šleipe viņai pienācās. Piemēram, karalienei bija tiesības uz 4,95 m garu šleipi, hercogienēm un princesēm – 3,60 m šleipi. Bieži šleipēs snauduļoja tai laikā popularitāti gūstošie klēpju sunīši, tie neesot pamodušies pat tad, kad to titulētās saimnieces pastaigājās.
Tomēr, baznīca bija pret šleipēm un aktīvi cīnījās par reglamenta pārkāpumiem. Baznīca šleipes dēvēja par „velna astēm”. Sodi bija stingri, piemēram, padzīšana no baznīcas.
Modē bija S-veida ķermeņa izliekumi un augsts viduklis. Skaistuma standartos ietilpa ieapaļš diezgan liels vēderiņš (kā grūtniecības simbols). Klīst runas, ka šis vēderiņš bija Viduslaiku izvirtību iemesls, sieviete varēja būt stāvoklī, bet to neviens pat nepamanīja. Dāmas ar plakaniem vēderiem lielākas formas ieguva zem kleitas ievietojot speciāli šūtus ādas spilventiņus.
Runā, ka Viduslaiku prostitūtu atšķirības zīme esot bijušas zaļas piedurknes.
