Praktiski padomi visām dzīves situācijām no 1932. gada. Šo to var izmantot pat vēl šodien, par šo to var vienkārši pasmieties.
Vecās zelta gudrības61
1342
8
Sāksim ar aktualitātēm.
Vasara. Karsts. Peldēšanās sezona rit pilnā sparā. Taču katru gadu diemžēl neizbēgami ir arī attiecīgi sižeti Degpunktā. Lai no tiem izvairītos, kāda 1799. gada “Jaunā un vecā laika grāmata” piedāvā šādu pamācību noslīkušo glābšanā: “Ja tās visas jau teiktās rādīšanas izprovētas, lai to slīkušu glābtu un pie dzīvības vestu, tad tabakas dūmus viņam no pakaļas būs zarnā iepūst. Te arīdzan pīpes kāts jāņem vienā galā ar elji vaj taukiem jāapsmērē un tad no šī gala 2 pirkstu platumā tam slīkušam iekš pakaļu jāiebāž. Tad ir vienam, kas tabaku smēķē, kādas mutes ar tabakas dūmiem, cik viņš vien var un spēj iekš to pīpes kātu, kas tam slīkušam pakaļā iebāzts ir, jāiepūš, un tas viss tik ilgi darāms, kamēr 100 var izskaitīt.”
Par ne mazāk aktuālu problēmu kļuvuši arī odi un citi ērmi. Pret odiem var sekmīgi aizsargāties, ja ādu ierīvē ar neļķu eļļu, kas līdz uz 10-12 stundām. Odi necieš arī tabakas dūmus, tāpēc ar smēķēšanu tie viegli aizdzenami. Pret bišu vai lapseņu dūrieniem labi noder sekošas zāles un līdzekļi:
1) māli, mitra melnzeme vai auss sviedri, ar ko ieberzē sadzelto vietu,
2) ķiploka vai sīpola sula, tāpat skāba ābola ripiņa, kas atņem sāpes un tūsku,
3) saberztas gurķu lapas,
4) medus,
5) vārāmā sāls.
Arī čūskas var sagādāt ne mazums problēmu. Vecos laikos sakostā ārstēšanai pielietojuši sekošus līdzekļus:
1) dzīvu vardi, ko turējuši uz koduma vietas; tā izvilkusi čūskas indi un tūsku, tā ka pati pārsprāgusi,
2) sakosto roku vai kāju spaidījuši ar zemes akmeni, pēc tam akmeni nolikuši agrākā vietā,
3) kāju vai roku ierakuši mitrā zemē un tur turējuši pusdienu.
Taču pret čūskas kodumu visiespaidīgākais un labākais līdzeklis ir sīvais, iebaudīts lielā vairumā. To jau pielietojuši mūsu senči un tēvi, to vēl pielieto tagad [1932] mācīti ārsti.
Vai atceraties AndOne rakstu par iztikas minimuma patēriņa grozu? Pēdējais laiks sākt mācīties dzīvot taupīgi! ;) Turpmāk dažas praktiskas seno laiku dzīves gudrības par to, kā kopt un ilgāk sataupīt lietas.
Ūdensdrošas drēbes. Tas panākams sekošā kārtā: 7 litros verdoša ūdens izkausē 400 gramus ziepju un 400g līmes un pieliek klāt vēl 600g alauna; tad šķidrumu atdzesē līdz +50 *C un iemērc tajā attiecīgo drānu vai drēbju gabalus. Kad tie piesūkušies viscaur slapji, tos notecina un izžauj, bet pēc tam izskalo aukstā ūdenī un nogludina ar mēreni karstu pletdzelzi [gludekli].
Apavu zoles var padarīt izturīgākas, ja tās noberž ar smilšpapīru un nosmērē ar sekošu javu:
100 g šķidrā stikla atšķaidījuma un
150 g lineļļas.
Man gan nav ne jausmas, kas tas ir un kur to dabūt. :D
Šaurus ādas cimdus var dabūt platākus, ja tos uz dažām stundām ietin slapjā drānā.
Traipi. Vienkāršākais un labākais līdzeklis rūsas plankumu izņemšanai ir baltmaize, kas nebojā pat smalkākos audumus. Arī putekļu traipu vietas izberžamas ar svaigas baltmaizes šķēlīti.
Slapju zābaku žāvēšanai ļoti noder auzas, ko ieber zābakos. Auzas uzsūc mitrumu un pasargā apavus no saraušanās. Taču nez vai Maximā var auzas nopirkt..
Lētas ziepes. “Latviešu avīzēs” (1848!) ievietots šāds padoms: “Ir neskaidra lieta pie skaidrošanas dažkārt ģeldīga. Tā dažam varbūt vēl nezināms, ka vistu sūdi pie drānu mazgāšanas ziepju vietā ļoti derīgi. Ja uz to viņus gribi brūķēt, tad iemērcē tos papriekšu ūdenī, lieci savas neskaidrās drānas tanī pašā mirkt un izmazgā tās ar to, tad tevim tāda mazgāšana vieglāk un skaidrāk izdosies, un drānas netiks vis tik stipri nobrūķētas kā pie citas mazgāšanas.” Tā, lūk. Kam laukos vistas, pamēģiniet. :D
Tā, tagad jūs varat izmazgāt sev drēbes un esat gatavi uzsākt pastāvīgu dzīvi, kas vēl nepaspējuši 
; pievēršamies atpakaļ tēmai, kā labot visādas kaites un tamlīdzīgi. Viena tāda nepatīkama lieta ir tulznas. To noņemšanai senāk ieteica lietot ozola mizas novārījumu un ozola lapu apliekamos vai svaigi skābētus kāpostus.
Izrādās, ka par sejas kopšanas jautājumiem jau 1932. gadā sprieda dažādi: “Seja ir dvēseles spogulis. Kas notiek dvēselē, to lasām sejā. Veselīgam kārtīgam lauciniekam nekādi mākslīgi skaistuma kopšanas līdzekļi nav vajadzīgi. Tam visu nepieciešamo sniedz pati daba, taču tagad to visu atvieto dārgi pārmaksātie ārzemēs un mūsu pašu laboratorijās un kosmētiskos kabinetos sagatavotie skaistuma krēmi, smaržvielas, pūderi, smiņķi, ziepes un krāsas, ar kuriem grib atkopt izdzīvē un baudās notriektās sejas. Daba nemīl viltojumus. Krāsota un uzposta seja būs un paliks tikai šīs sejas nesēja dvēseles greizais spogulis.”
Un ko Jūs domājat par šo 1932. gada atziņu un tās atbilstību mūsdienām?
Pag, vēl nav viss. Interesantas metodes tiek piedāvātas arī pret zobu sāpēm. “Tās mocījušas arī stipriem zobiem apveltītus senčus, kas pret šīm nejēdzīgām sāpēm pielietojuši dažādus, reizēm gluži smieklīgus līdzekļus un māžus. Vecā tautas ārstniecība ieteic:
1) sāpošo zobu apspaidīt ar laukā izbālušu kaula šķembeli,
2) vainīgo zobu izbadīt ar pērkona apspertu, kapu krustam atplēstu vai augošam pīlādzim atdrāztu skabargu; pēc tam skabarga atliekama agrāka vietā,
3) sakapātu egļu skuju sulu,
4) stipru slimā zoba karsēšanu,
5) caurā zobā ieliktu sāls graudu.”
Tajā pašā 1799. gada “Jaunā un vecā laika grāmatā” ieteikta vēl cita metode: “ Ņemiet saberztu mārrutku 2 – 3 reizes tik daudz, kā starp pirkstiem saņemt variet, iesieniet to kādā skrandiņā un uzlieciet uz pašas dzīvības dzīslas tās puses rokas, kur tās sāpes, jeb uz abām rokām, kad abējās makres sāp. Kad tās sāpes mitējās, tad tā skrandiņa jānoņem un tā pūte, kas uz tās vietas mēdz atrasties, ar adatu jāuzdur. Protiet, šī skola tad vien līdz, ja tās sāpes neceļas no ievainota zoba, bet no plusas [lai arī kas tas būtu].” Es gan ieteiktu mūsdienām atbilstošāku variantu – zobārstu.
