Šodien par kaut ko skumjāku.
Kas to būtu domājis, ka pirms 70 gadiem tajā pašā parkā, kur tagad vico veci tantuki, kādam reiz ir publiski izpildīts nāvessods, turklāt tas esot bijis pirmais kopš XVII gadsimta un cik man zināms pēdējais.
Pēdējā publiskā pakāršana Latvijā45
1299
2
Div' dienas atpakaļ redzēju dokumentālo filmu par 1909. gadā veidoto Uzvaras parku, kurā 1946. gada 3. februārī tika publiski pakārti 7 vācu ģenerāļi.
Uz nāvessoda izpildi bija jāierodas visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem. Izvēles nebija. Tā tika noorganizēta kā brīvdiena, cilvēki ar vilcieniem vai kājām no skolām un darbiem devās turp, lai noraudzītos notiekošajā. Baumo, ka viens no ģenerāļiem jau pirms soda izpildes novests līdz neprātam, tādu pakārt nedrīkstēja, un viņa vietā esot stāvējis kāds cits notiesātais. Aculiecinieki atminas, ka pēc viņu pakāršanas - līķi tur karājušies vēl vairākas dienas, dažiem no tiem norauti gan zābaki, gan bikses, atkailinot to miesas.
Ar to šī parka šausmu stāsti nebeidzas. 1979. gadā tika uzsākta Uzvaras pieminekļa būve (oficiālais nosaukums — piemineklis "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem"). 1985. gadā to pabeidza un lepni atklāja. Taču PSRS laikiem brūkot un vācot nost visu padomju atribūtiku, monumentu nolēma atstāt. Tas, savukārt, negāja pie sirds politiskajai organizācijai Pērkonkrusts un tā 1997. gada naktī no 6. uz 7. jūniju šīs organizācijas dalībnieki septiņdesmit deviņus metrus augsto pieminekli nolēma uzspridzināt.
Cik noprotu puišiem šis nebija pirmais mēģinājums, taču bēdīgākais nu dien, jo spridzināšana neizdevās kā iecerēts, spridzeklis eksplodēja pirms laika, un rezultatā divi no pērkonkrustiešiem Valdis Raups un Aivars Vīksniņš aizgāja bojā, pārējos noķēra un notiesāja.
Atminos, ka mamma tajā laikā strādāja tur pat esošajā "Rīgas Dārzu un parku" aģentūrā. Viņas darba kolēģei tika "tas gods" pēc visa notikušā, satīrīt apkārtni ap pieminekli. Skats esot bijis bēdīgs - gruveši, cilvēku mirstīgās atliekas, asinis un nāves smaka.
