Iespējams, ka cilvēki, kuri mācījušies skolā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, atcerēsies kaut ko no šeit uzrakstītā, bet jaunākiem lasītājiem pavērsies “pilnīgi cita pasaule”.
Par un ap 20. gs. 60 -70 gadu skolēniem.300
3916
21
“Dižajos” PSRS laikos mēdza būt arī tā sauktās “jauktās skolas”, kur kopā mācījās krievi un latvieši. Protams, katram bija savas klases un savi skolotāji, bet skolas vispārējie pasākumi notika kopā. Parasti tie sākās ar direktora jautājumu: “Kādā valodā runāsim?” Skaļākā atbilde vienmēr bija: “Na russkom, na russkom!” Tā arī notika. Rezultāts – pēc vidusskolas beigšanas (toreiz 11 klases) neviena jauktā laulība!
Personīgais autotransports nebija bieža parādība, tāpēc pat pirmklasnieki uz skolu brauca ar sabiedrisko transportu. Un problēmu ar to nebija. Tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, trolejbusa – 4, bet autobusa – 5. Un tik un tā brauca arī “zaķi”.
Skolā obligāti bija jāvalkā skolas formu – tumši zilā krāsā. Meitenēm tas bija sarafāns vai svārciņi ar blūzīti, zēniem – uzvalks. Šī prasība bija ”koks ar diviem galiem”, ļoti negribējās valkāt skolas formu, bet tomēr apģērbu ziņā visi skolā bija vienlīdzīgi. Neviens nevienu neapsmēja drēbju (kuru, protams, sagādāja vecāki) dēļ. Katrs autoritāti ieguva pa savam!
Skolas pusdienas nedēļai maksāja 1 rubli un 20 kapeikas, nedaudz vēlāk - 1 rubli 50 kapeikas. Apēst varēja kādu zupu, kādu kotleti ar kartupeļu biezputru (protams, ne tikai) un kāds kompots vai tēja arī bija paredzēta visam pa virsu! Glāze piena katram skolniekam bija bez maksas. Lai ietaupītu naudiņu un varētu nedēļas nogalē tikt līdz kinoteātrim (Rīgā), par pusdienām maksāts netika, bet ēst taču gribējās. Tad tika “fenderēts” ēdnīcā uz galda uzliktais “ķieģelītis”, no kura tika saviļātas bumbiņas un tad tās apēstas!
Viena no galvenajām izklaidēm bija – kino. Uz kādu, kā toreiz teica – ārzemju filmu, reizēm pēc biļetēm bija jāstāv garā rindā, vai tās jānopērk krietni iepriekš. Protams, vienmēr pie kino kasēm atradās kāds, kurš par dārgāku samaksu bija gatavs pārdot “savas” biļetes. Toreiz šādus cilvēkus sauca par spekulantiem.
No 1967. gada Anglikāņu baznīcu izmantoja Rīgas Politehniskā institūta Studentu klubs, kur Hardijs Lediņš sāka vadīt diskotēkas. Ļoti iecienīts pasākums tā laika jauniešu vidū. Šķiet, ka to apmeklēja visi.
Atceļā no skolas tika apmeklēts gastronomijas veikals, kurā varēja padzert sulu. To iepldīja “granētajās” glāzēs no tādām, kā lielām stikla piltuvēm. Glāze tomātu sulas maksāja 10 kapeikas. Sāli varēja pievienot pats pēc vajadzības.
Tika pārdots sveramais saldējums, kuru ielika kraukšķošās vafeļu glāzītēs. Un ja kāda klasesbiedra vecmāmiņa bija saldējuma pārdevēja, tad varēja tikt pie saldējuma ar dubultvafelēm, jo kādu no ieplīsušajām glāzītēm ievietoja veselajā (blats) un tad abās ielika saldējumu. Gardi.
Piens un piena produkti, lielākoties, tika pārdoti pudelēs. Viss jau būtu labi, tikai viena lieta…tukšā tara pēc stundām bija jānes uz pieņemšanas punktu. Nepatika tas nevienam.
Tā kā košļājamās gumijas PSRS neražoja un neimportēja, tad košļāšanas prieku varēja izbaudīt tikai pa retam, līdz ražošanu uzsāka igauņi. Skolnieku vidū izplatīta bija košļājamo gumiju papīriņu krāšana. Krātas tika arī pastmarkas, atklātnītes, kabatas kalendārīši un dažadi Padomju Savienībā ražoti mēroga modelīši.
